Stāsts: Lotāra bailes (2. daļa)

– To nu gan tu gudri izdarīji! – izsaucos un pāris reizes sajūsmināta sasitu plaukstas, lai izteiktu tantei Veronikai savu atzinību. – Ja jau Lotārs pats neprot noraut bremzes savam fobiju trakumam, tad lai pasēž vienatnē klusumā un apdomājas. Protams, tu vari palikt pie manis, atpūtīsies, atgūsies. Iekārtošu tevi mazajā istabā, varēsim atkal kā kādreiz līdz vēlai naktij dzīvi pārcilāt.

Tā cerīgi pateicu, kaut kādā attālā prāta stūrī pazibēja doma: diemžēl tā kā kādreiz vairs nesanāks… Tante jau sen daudzināja, ka reizē ar vistām dodoties pie miera, bet, ja precīzāk, tad pēc “Panorāmas”, un, patiesību sakot, labi vien, ka tā – skaidri apzinājos, ka jau pēc divām, trim stundām viņas nepārtrauktās runāšanas arī es sākšu ilgoties klusuma. To es Veronikai, protams, neteicu, jo labi saprotu: cilvēkam laiku palaikam vajag sirds smagumu izrunāt, un ir labi, ja atrodas kāds, kas spēj un prot klausīties. Tante savulaik tika slavējusi manu pacietību izturēt viņas tervelēšanu, un es patiešām centos viņu nepievilt, bet, kad Veronikas dzīvē parādījās Lotārs, sajutu milzīgu atvieglojumu: tagad viņa vairs nejutīsies tik viena. Un patiešām – mūsu sarunas pēdējo divu gadu laikā bija kļuvušas retākas un reizēm arī ievērojami īsākas.

Kad pēc īsa laiciņa tante Veronika atvieglota ieslīga dīvāna spilvenos, sapratu, ka viņai patiešām vajadzīgs miers, un jau gribēju pievērt istabas durvis.

– Pagaidi, neej nekur! – Veronika mani apturēja. – Es taču tev vēl par to trako vakaru neizstāstīju, kad pie mums ciemojās Birute ar Ervīnu.

– Jā, atceros, tu teici – Lotārs pat “melofobiju” un “metrofobiju” dabūjis, – iesmējos. – Laikam jau visai traki jums ar to dziedāšanu un dzejošanu gājis.

– Ak, traki – tas vēl ir par maz teikts, – nopūtās Veronika. – Es jau tev tiku minējusi, ka mums ar Biruti pēdējā laikā gana sarežģītas attiecības, un ne jau tikai dēļ tā, ka viņa savulaik Lotāram kaklā kārās, to es jau viņai piedevu, jo viņai tak tagad Ervīns. Dēļ kabačiem viss sagāja šķērsām, vari iedomāties? Dēļ kabačiem, kuru gan viņai, gan man dārzā saauga tik daudz, ka nezinājām, kur likt! Birute pati man zvanīja un prasīja, kādus es konservus taisot, tad nu arī pateicu: izmēģinu jaunu recepti, kur kabači ar tomātiem bez pasterizēšanas un tādi labi kreftīgi sanāk, jo tur arī paprika un čili pipars klāt. “Atsūti man to recepti!” šī man saka, bet es, laikam jau ko nelabu nojauzdama, vēl tā kā aizbildinājos: “Gara, negribas pārrakstīt.” “Tak pārfotografē ar telefonu un atsūti,” Birute nelikās mierā. Sapratu, ka neatstāsies – draudzenei āķis lūpā, un, kā nu pratu, tā nobildēju. Pēc trim nedēļām redzu – Birute zvana. Paceļu klausuli, bet šī uzreiz sāk kliegt, vai es viņu par pēdējo muļķi turot! Par materiālo zaudējumu mani sūdzēšot tiesā! Visas astoņas salātu burkas uzgājušas gaisā! Mīļā pasaulīt, vai tad tā mana vaina, ka viņa nemāk salātus taisīt? Man pagrabs pilns ar burkām un nevienai vāks neceļas augšā! Izklaigājās, izbļaustījās, draudēja ar policiju par tīšu kaitējumu un vēl nez ko, pat nenoklausījos visu, pie pirmajiem lamuvārdiem vai kā Lotārs saka “pī-pī” vārdiem noliku klausuli, jo sirds piles vajadzēja meklēt. Vēlāk vakarā, kad sāku apsvērt visu notikušo, izdomāju apskatīties tās receptes bildi, ko Birutei sūtīju, un tu vari iedomāties, kāda kļūme bija gadījusies!