Stāsts: Lotāra bailes (3. daļa)

– Es to Biruti atceros pavisam citādāku, – ieminējos, kamēr tante Veronika lēnām malkoja pārsaldināto tēju – iepriekš redzēju, kā viņa krūzītē iebēra četras tējkarotes cukura.

– Tas, protams, bija sen, bet tolaik Birute šķita tāda inteliģenta, rezervēta un pat klusa. Saprotu, ka dzīves laikā cilvēki mainās, jo ļoti iespaido apkārtējā vide un tie, ar kuriem ikdienā nākas būt kopā. Tavs stāsts, šķiet, ir par pavisam citu Biruti… Vai tiešām dzīve ar Ervīnu viņu tik ļoti izmainījusi?

Nolikusi pusizdzerto krūzi uz galda, tante Veronika aizdomājusies lēnām berzēja pieri.

– Ja pēdējo gadu notikumus tā lēnām prātā pārcilā, nudien: līdzko Birute salaulājās ar Ervīnu, tā ļoti pārvērtās, – tante bilda. – Vispirms jau tās pārmērīgi košās un apspīlētās drēbes, es teiktu – vecumam neatbilstošās, lai gan – par gaumi jau nestrīdas, kaut gan – ja ik pēc septiņiem gadiem mainoties raksturs, tad jau gaume arī, vai ne? Ir jau viņai tas augums vēl tā neko, ir ko rādīt – pat savos septiņdesmit piecos gados mugura taisna, viduklis vietā un krūtis arī gana kuplas, lai gan tās jau viegli var uzpolsterēt pat tās tievās un plānās, kurām tajā vietā nekā nav, tāpat kā dibena apaļumus. Kaut kad ap to pašu laiku sākās arī matu krāsošana visās varavīksnes krāsās, lūpu un gandrīz līdz matu līnijai izliekto uzacu loku pervēšana, un tad vēl tā frivolā uzvedība, ja nu gadījumā kāds nav pamanījis viņas klātbūtni – žestikulēšana, skaļa smiešanās vietā un nevietā, apkampšanās un ķeršanās ap kaklu visiem, kas vien tuvāk gadās, bāšanās citu sarunās pa vidu. Pēdējos gados maz gadījies būt ar viņu pie viena galda, bet pēc tām pāris reizēm šajā vasarā sapratu, ka skatāmies katra savā virzienā – mums vairs nav pat par ko sarunāties. Tajā beidzamajā reizē, kad biju pie viņiem uz Ervīna dzimšanas dienu, jau nodomāju: cik gan tā Birute svešāda palikusi, un tā kompānija, kas lielākoties no Ervīna radiem sastāvēja, gluži dīvaina. Viņa brālēni, tēva brāļa dēli – Edis, Eidis un Veidis (tā arī nesapratu, no kāda vārda tas noīsināts) – vismaz desmit gadus jaunāki, tēloja tāādus kungus! Mērījās ar dārgiem pulksteņiem un bikšu siksnu caurumiem, lielījās ar dārgiem pirkumiem un ceļojumiem, smējās par man nesaprotamiem jokiem, tajā skaitā – par tiem muļķiem, kas mūža nogalē attopas pie sarūsējuša vāģa un sabrukušiem graustiem, un man bija pilnīgi skaidrs, uz ko tas tēmēts. Kad piedzērās, tad vispār izturējās kā muļķi, bet viņu trešās sievas – tās izkrāsotās lelles – tikai plikšķināja pieaudzētās skropstas, vaikstīja “uztjūnētās” lūpas un stīvi smaidīja. Sapratu, ka Birutei gribējās turēt viņiem līdzi, tāpēc uz visa šī fona viņa ar savu izpervēto ģīmi un samākslotajiem smiekliem izskatījās tik iederīga! Es savukārt sajutos kā nonākusi kaut kādā realitātes šovā, kur visi šie – trakie un pustrakie – spēlē man nesaprotamas lomas, kur Birutei kā iesācējai aktrisītei no dibenplāna jāspēj izrauties priekšplānā. Toreiz abi ar Lotāru izlēmām, ka nākamreiz atradīsim iemeslu, lai turp neietu. Tad sākās kabaču laiks, kam sekoja nedienas ar tām burkām, un, kā nojaušu, turpmāk viņa mūs vairs ciemos neaicinās, bet par to es nudien neskumšu, vien pateikšos Dievam: paldies, ka viss notika tieši tā!