Stāsts: Mani pirmie kapusvētki

Latviešiem kapusvētki allaž bijuši goda diena. Dažiem šī diena ir kā svētceļojums uz dzimto pusi, lai satiktos ar radiem un sen neredzētiem paziņām; dažiem – atcerēšanās un klusu iekšējo sarunu laiks. Tad neredzamā saikne ar tuviniekiem it kā kļūst smeldzīgāka, sensitīvāka, un ir neizsakāmi labi, ja izdodas satikt kādu, ar ko dalīt savu sāpi un kavēties atmiņās. Pieminēt, atcerēties, pārspriest, pasērot – tieši tādus savus pirmos kapusvētkus atceros no bērnības: mammuku, vecomammu, mammu un tēti, krustmāti, deviņgadīgo sevi un trīsgadīgo brālēnu Hariju stāvam vai sēžam pie Liedskalniņu dzimtas kapakmens Ušuru kapos. Ak, jā, un tur klāt vēl Alfrēds – tētuka sens draugs. Kaut desmit gadus jaunāks par viņu, toties krietni vairāk “biszāļu un pulvera baudījis”.