Stāsts: Martia

Ja Kipras senākajiem iedzīvotājiem pajautāsiet, kurš no gada divpadsmit mēnešiem ir vissvarīgākais, viņi ilgi nedomājot atbildēs: marts. Savādi, vai ne? Vispirms viņi šo savu atbildi pamatos ar kādu senu leģendu par divpadsmit brāļiem mēnešiem un Martu, kurš sevi dēvējis par pārāku, un viņa pašpārliecinātībai bijis visai vērā ņemams iemesls: noguruši no drēgnajiem un vējainajiem ziemas mēnešiem, visi kāroja siltumu, un tieši to Marts arī solīja sagādāt. Diemžēl, šie viņa solījumi piepildījās ne katru gadu – laika apstākļi kļuva arvien mainīgāki, un arvien biežāk viņam nācās uzklausīt pārmetumus par tukšiem vārdiem. Galu galā pārējie brāļi sazvērējās un atņēma Martam viņa pārākumu.

Cits leģendas skaidrojums balstās uz visai nopietnu pamatojumu – uz senāko mēness-saules kalendāra sistēmu, kas tika radīta VII gs.pmē. Tur pirmais mēnesis patiešām bija martius, un gads iesākās 1. martā.

Kipriešu tradīcijās koši iekrāsojas februāra pēdējā diena, kad Kipras sievietes no sarkaniem un baltiem pavedieniem auž, pin vai mezglo īpašas prievītes jeb aprocītes, ko sauc par “martia”, “martis” vai “martui”. Šīs pīnītes, kas var būt arī tikai no sarkaniem pavedieniem, radušās Senajā Grieķijā, un to krāsām ir īpaša nozīme: baltā ir dzīvības, bet sarkanā – atdzimšanas krāsa, tāpēc prievītes jāsien ap augiem ar sarkaniem augļiem vai ziediem – ap granātābola koka zaru, rožu krūmu, timiānu vai vienkārši jānoliek uz kāda jumta, lai, saulei austot, tās izmirktu rīta rasā – piesūktos ar dzidru dzīvības spēku. Grieķu pasaulē granātābolu uzskata par auglības un pārpilnības simbolu, un tikpat lielā godā tiek turētas arī sarkanas rozes.