STĀSTS: Paklau, vīrs…

Dairu esmu satikusi vien pāris reizes, turklāt – ļoti sen, kaut viņas vīrs Valdis skaitās man tāds kā radinieks, bet, ja precīzi pēc radurakstiem, tad manas vecmammas māsīcas mazdēls. Kad mācījos augstskolā, tikāmies visai bieži, jo mājupceļš vilcienā veda vienā virzienā. Vēlāk mūsu dzīves ceļi pašķīrās, jo Valdis reizēm kopā ar draugiem, reizēm ar sievu uzsāka peļņas meklējumus ārzemju darba tirgū: Vācijā, Norvēģijā, Francijā, Somijā... Pavisam nesen kāds fotouzņēmums “Facebook” laika joslā lika saprast, ka arī Valdis ar Dairu uz kādu laiku apmetušies Pafosā. Sazinājāmies, satikāmies, parunājāmies.

Pirms pāris dienām pamanīju, ka latviskais kalendārs šajā dienā aicina sveicināt Dairas, tāpēc jau no rīta pieteicos vakarpusē paciemoties pie pašas gatavotu salātu bļodas un vēsas tējas glāzes. Vienojāmies par nākamās dienas vakaru, kad būšu Dairas vienīgais ciemiņš. Jau sen zināju, ka viņai patīk netraucēti izrunāt visu, kas uz sirds, un stāstāmā parasti netrūka. Trīsreiz paspēja atdzist kafija krūzē, izdegt tējas svecītes, bet valodošana nerimās. Lielākā runātāja gan parasti bija Daira, man atlika tikai reizi pa reizei sarunā iemest pa vienzilbīgam vārdam un ieinteresēti klausīties, kā viņa sūdzas par savu neizdarīgo, nevīžīgo un slinko vīru. Man par Valdi gan saglabājies pavisam cits priekšstats: zināju, ka viņš ilgus gadus saviem diviem jaunākajiem brāļiem bijis tēva vietā, smagi strādājis, lai abus izskolotu, un licis pamatus viņu patstāvīgajai dzīvei. Vai gan dzīve tik ļoti būtu spējusi viņu izmainīt?