Stāsts: Par zvaigznēm

“Nez, kāpēc šodien pirksti tādi stīvāki,” Eleonora jau kuro reizi nodomāja, ar zināmu piespiešanos izadot kārtējos valdziņus vēl nepabeigtajam dūrainim. Lai cik grūti padevās adāmadatu savaldīšana, līdz vakaram cimdiņu vajadzēja pabeigt. No rīta vēl jāizņem pasūtītie pīrāgi, lai gluži svaigus var galdā likt. Kādreiz gan viņa cepa pati, un tad viss dzīvoklis smaržoja pēc mājām un bērnības kā tolaik, kad māte savās mājās iekūra lielo maizes krāsni un kārdinošie garaiņi izklīda pa visām istabām. Tolaik maize un pīrāgi tika cepti jau uz ziemas saulgriežiem, tā tas bija iegājies jau no vecmammas laikiem. Ziemassvētku vakarā vecmamma aizvēra savas istabas durvis, dedzināja sveces un kaut ko klusībā pie sevis bubināja. Kad Eleonora prasīja, kāpēc tur nedrīkst iet citi, mamma paskaidroja, ka tā esot tāda “slēpšanās no bubuļiem”.

Pēdējos gados Eleonorai vairs negribējās pūlēties ar mīklas raudzēšanu un pīrāgu cepšanu, ja nu vienīgi kādu pannu piparkūku no gatavās mīklas izcept, lai dzīvoklī sajustu svētku tuvumu. It kā jau veikalu vitrīnās netrūka arī šo gardumu, bet to raksturīgo aromātu gan nekur nenopirkt. Bija mazliet skumji, ka arī šogad nedz ziemas saulgriežos, nedz Ziemassvētku vakarā meita nevarēs atbraukt ciemos, jo vienā vakarā folkloras kopas pasākums, otrā – draugiem apaļa jubileja svinama, toties Pirmajos Ziemassvētkos gan varēs samīļot abus mazdēlus, kas sen jau vairs nav nekādi mazie. Parasti gan tā ir tāda trīs, četru stundu ilga tikšanās, un varbūt, ka ar to arī pilnīgi pietiek – viņa jau pati redz, ka puišiem gribas skriet uz citu pusi.