STĀSTS: Rudzupuķu zilas

Rudzupuķes... Tās vienmēr bijušas Nellijas mīļākās puķes, kaut piemājas dārzā nekad nav audzētas. Viņai patika tās meklēt plašajos labības laukos, kas no visām pusēm ieskāva māju, saplūkt kuplu pušķi, izkārtot baltajās fajansa krūzēs, kas mīlīgi dižojās ar sīku rudzupuķu rakstu, un turēt tās goda istabā uz galda. Skatīties uz tām valgām acīm un dziedāt pie sevis no “Bellaccord” plates apgūto dziesmu: “Rudzpuķu zilas – tā dzimtenes debesis zvīļo, Rudzpuķu zilas ir acis tev, meitenīt mīļo.” Nadīnes atmiņās jau atkal ieskanējās mātes balss, un viņa sniedzās veco skaņuplašu kastē meklēt Alfrēda Vintera dziesmas. Kaut arī vecais patafons sen bija beidzis čirkstināt smeldzīgās melodijas, tā vietā iegādātā radiola tīri labi tika galā ar savu uzdevumu.