Stāsts: Tase tējas

Es viņu pamanīju ne uzreiz, jo kā parasti vispirms ieinteresēti vēroju apkārtni – arī šajā nomaļajā Pafosas ieliņā netrūka sētmalē augošu milzīgu kaktusu, pie namu durvīm – zaļojošu vīteņu un kuplu rožu krūmu, vīģu kuplajās lapotnēs – briestošu augļu čemuru. Apstājusies zem kādas pīnijas, aizgrābta klausījos cikāžu pārgalvīgajā čirkstēšanā, līdz kamēr viņu sasaukšanās pārvērtās apdullinošā kakofonijā. Patiešām, nopietns jampadracis! Ne velti daži izteikušies, ka no tās varot ne tikai zaudēt dzirdi, bet pat sajukt prātā! Pacēlusi galvu, centos kādu no cikādēm saskatīt, kaut lielas ilūzijas neloloju – labi zināju: šī pelēkbrūnā, palielā muša prot labi saplūst ar koku un, gandrīz neizkustoties, meistarīgi iztirkšķināt savus caurspīdīgos smalkos spārnus. Veltīgi izsnaikstījusi kaklu, grasījos turpināt ceļu, kad uz senatnīgas kleķa būdas sliekšņa atvērto durvju ailē ieraudzīju sēžam sīka auguma sirmgalvi. Lai arī saule dienu bija uzkarsējusi līdz gandrīz trīsdesmit grādiem, sievietei ap galvu bija cieši apsaitēts puķains lakats, bet mugurā – līdz pat zodam aizpogāta flīsa jaka. Garie melnie svārki, kas platās krokās klājās pār sirmgalves ceļgaliem, bija rūpīgi paslēpuši arī viņas pēdas.