Stāsts: Tēta “nedrīkst”

Cik negaidīti un pēkšņi saskaršanās ar kādu lietu, smaržu vai garšu var atsaukt atmiņās sen piemirstus notikumus un izjūtas, esmu jau iepazinusi. Arī šoreiz – atlika tikai paņemt rokās krietni nodilušu izkapts kātu, lai atcerētos mana tēta savulaik teikto “nedrīkst” – krietni pirms tā laika, kad sasniedzu to vecumu, kad “drīkst”. Nevarētu teikt, ka viņš man bērnībā daudz ko būtu aizliedzis, drīzāk – saprātīgi atturējis un brīdinājis, bet, tā kā ar manu audzināšanu vairāk nodarbojās Mūsmāju sievietes, tēta iespaidīgākie “nedrīkst” spilgti palikuši atmiņā. Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka dažus no tiem tikām nopelnījuši divatā ar brālēnu Hariju un ne jau tīšu prātu. Vairumā gadījumu šo “nedrīkst” nopelnījām savas nezināšanas dēļ, kā arī nepratām izvērtēt apstākļus.