Stāsts: Tikai saskaitīt

Savu mazdēlu Antoņina burtiski dievina, un kā gan citādāk, ja Kārlis viņai tāds vienīgais – brašs puika, kurš savos četros gados ir neticami prātīgs, attapīgs un izpalīdzīgs, un, kā redzams, dienās būs labs atbalsts gan vecākiem, gan viņai. Ne velti Antoņina mazdēlu sauc par savu Prieciņu, bet viņš vecmāmiņu par āmammu – tas paša Kārļa radīts saīsinājums no vārda “vecāmamma”, jo viņam labi zināms, ka vārdus “vecs”, “neglīts” un “dumjš” nav pieklājīgi bieži daudzināt. Tā savulaik mamma viņam mācījusi, un gan jau viņa zina, ko dara.

Antoņinas jaunākais dēls Andrejs jau kāzu dienā bija palielījies, ka viņa un Mirdzas plānos esot veidot kuplu ģimeni, un ar savu nodomu realizēšanu viņi patiešām nevilcinājās – pēc sešiem mēnešiem piedzima Kārlēns, un tagad pavisam drīz gaidāma arī māsiņa. Šī ziņa Antoņinu ļoti iepriecināja un savās iztēles ainās viņa jau skatīja, kā pēc pāris gadiem abi mazbērni skraidīs pa plašo mājas pagalmu, kā smilšu kaudzē būvēs pilis un tuneļus, bāzīs degunus trušu būdās un uzmanīs mazos cālēnus. Vismaz Kārlēnam šīs nodarbes bija ļoti pa prātam, ja vien nebija aizņemts ar kādu no ļoti svarīgajiem āmammas darbiem.

Dienā, kad Andrejs ar Mirdzu bikli apjautājās, vai viņa nevarētu kādas pāris nedēļas pieskatīt četrgadīgo Kārli, jo viņam Rīgas dzīvoklis vasarā palicis par šauru, Antoņina bija izsaukusies: “Kāda runa! Bet protams! Kaut visu mēnesi, ja vajag, kaut visu vasaru!” – un tūlīt sākusi klāstīt, ko abi kopā varētu sadarīt. Mirdza gan piekodināja, ka puika esot dikti kustīgs un zinātkārs, tāpēc gluži brīvā vaļā viņu nevajadzētu palaist – nejauši varot sastrādāt visādus brīnumus, bet Antoņina tik atmeta ar roku: tas jau tikai par labu viņam – ātrāk iepazīs pasauli, un galu galā – vai tad kāds puika bez palaidnībām izaudzis? Vēl jau atmiņā tas laiks, kad pati savus dēlus no autiņiem līdz skolas solam izvadīja, vai gan tagad ar vienu nespēs tikt galā? “Pie manis Kārlēnam garlaicīgi nebūs,” viņa solīja dēlam. “No rīta līdz vakaram abiem rokas būs darba pilnas.”