Stāsts: “Tu mani patiešām aplaimoji”

Jau atkal pieķeru sevi aizdomājamies par nejauši saklausītu frāzi, šoreiz uz ielas, kaut daudz biežāk tās manas ausis sasniegušas, sēžot autobusā vai atrodoties kādā ļaužu pulcēšanās vietā. Bieži ir nācies dzirdēt prieka un pārsteiguma izpausmes, pateicības vai gluži otrādi – nepatikas pilnu attieksmi, kā arī noliegumu, dusmas un pat draudus. Reizēm tie ir bijuši ausīm neierasti, interesanti teikumi, reizēm – dialogi. Saprotams, ka ne viss teiktais domāts katra garāmgājēja vai blakussēdētāja ausīm, bet tomēr ir labi sadzirdams visiem tuvāk esošajiem. Kopš privātu sarunu vešana pa telefonu publiskās vietās ir kļuvusi par ikdienas normu, atvainoties par nejaušu noklausīšanos arī vairs nav nepieciešams. Vakar sastapos ar mulsuma pilnu pārsteigumu – negaidītu prieka mirkli, sirsnīgu pateicību un – atturīgu vēsumu vienlaicīgi.