STĀSTS: Vai piedot?

Anita skatījās uz znota naidā pārvērsto seju un centās savaldīties. Tik saniknotu un piedzērušos viņa to redzēja pirmoreiz.
- Ne velti es tev nopirku biļeti vienā virzienā, - kliedza Ronalds. – Lai tu aizvāktos labi tālu, atpakaļ uz savu Īriju, kur palika tavs lietuviešu drauģelis! Tur taču bija tik laba dzīve! Tikai tu jau tāpat pēc pāris mēnešiem atkal atvilksies šurpu, jo meita aicinās: “Mazbērnus negribi apraudzīt?” Atvilksies, lai traucētu, lai neļautu mums dzīvot! Ja ieradīsies te vēlreiz, nudien nositīšu!
Pārsteigta no negaidītā dusmu uzliesmojuma, Anita nespēja novērst skatienu no Ronalda dusmās izvalbītajām acīm. Tā nosišana, noduršana un nobeigšana par nopietnu nebija ņemama, jo ikdienā bieži dzirdēta. Gandrīz tikpat bieži, cik bļaustīšanās: “Kāpēc vakariņas atdzisušas?” - krietni pēc pusnakts iemeimurojot mājās. Bet tā draudīgā poza gan bija kas jauns – baiss un neprognozējams...