Tajā rītā jau iztālēm manīju pie atkritumu konteineru iežogojuma mīņājamies kādu kundzīti – izskatījās, ka viņai neveicas ar režģa durtiņu atvēršanu – varbūt slēdzene saķērusies, varbūt kods piemirsies. Pēc vairākiem sparīgiem rāvieniem durtiņas tomēr atvērās, un sieviete, vienā padusē iespiedusi uzblīdušu rokassomu, ar brīvo roku centās vienlaicīgi gan pavērt konteinera smago vāku, gan šaurajā spraugā iebīdīt nelielu sainīti. No savas pieredzes zinu, cik tas ir neiespējami, tomēr kundzītei pēc vairākiem skaļiem un dusmīgiem izsaucieniem tas izdevās. Apmierināta ar paveikto, tieši manā priekšā sparīgi aizcirtusi durvis, viņa dusmīgi izsaucās:
– Jupis parāvis! Kāda jēga taupīt santīmus, ja nervi netiek taupīti!
Nobraucījusi plaukstu gar svārku vīli, viņa nervozi paskatījās uz mani un atvainojās:
– Ai, piedodiet, varēju taču neaizvērt…
Saprotoši pamāju ar galvu un klusi noteicu:
– Nekas, nekas.
Lai gan prātā nozibsnīja: “Varēji gan…”
Ievadījusi kodu, lēnīgi vilku durvis, jo zināju: parasti tās atveras itin viegli. Diemžēl šoreiz tās tikai spītīgi iekrekšķējās un pat nedomāja ar mani sadarboties. Ievadīju kodu vēlreiz un drusku stingrāk parāvu durtiņas, tomēr arī šoreiz tās neatvērās. Viss skaidrs, ne velti tā iepriekšējā kundzīte izskatījās tik neapmierināta.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
