STĀSTS: Vissīkākā sniega pārsla

Šajā rītā viss izskatījās citādāks nekā iepriekš – to Elvīra ievēroja, vēl tikko atvērusi acis: gaišāks un šķiet arī siltāks, lai gan apkure dzīvoklī jau sen bija ieslēgta un katra aizejošā diena arvien vairāk tuvināja ziemas sākumam. Caur pievērto aizkaru spraugu kā ik rītu istabā iespraucās gaismas stars, tikai šoreiz tas šķita saudzīgāks un nelika acīm sūrstēt. Ja vēl vakar saules spožums kā sīki gruži grauza acu ābolus un kairināja asaru dziedzerus, tad šī gaisma bija glāstoša, maiga un cerīga, gluži kā tas baznīcas rakstos solītais Dieva brīnums, kad vājredzīgie atgūst gaismu. Vēl vakar aizmiegot Elvīra par to bija nopietni domājusi: ko gan viņa dara nepareizi, tik ilgus gadus mozdamās un guldamās ar pateicību par nodzīvoto dienu un lūgšanām par savu acu gaišumu, bet jūtamās izmaiņas tik vien vēsta, ka Dievs tas Kungs viņai uzliek jaunus pārbaudījumus, nevis atvieglojumu.