Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Embūte: Dabas parks, ko sargā koka zobeni

Foto: Pārsla Konrāde.

Embūte ir apdzīvota vieta Dienvidkurzemes novada Embūtes pagastā. Pirmo reizi Embūtes vārds minēts Atskaņu hronikā 1243.gadā. Embūtes senleja plešas starp vairākus desmitus metru augstiem pauguriem apmēram četru kilometru apkārtnē. No 1977.gada šeit izveidots dabas parks senlejas vērtīgo gravu un nogāžu mežu aizsardzībai.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Embūtes pauguraine ir viena no pirmajām vietām Latvijā, kur sāka atkāpties ledājs. Līdz kristietības ieviešanai šeit bijusi nozīmīga Kurzemes svētvieta. Embūtes senlejas centrālajā daļā paceļas Kuršu jeb Induļa pilskalns, kur, iespējams, atradusies kuršu koka pils. Dabas takā izbūvētas jaunas kāpnes, skatu platformas un skatu tornis.

Mēs vispirms apmeklējam Embūtes Tūrisma informācijas centru, kurš kopš 2009.gada darbojas muižas saimniecības ēkā, kurā dzīvojis muižas pārvaldnieks. Tā kā padomju laikā tā bija daudzdzīvokļu māja, kurā dzīvoja cilvēki, tā netika sagrauta. 2006.gadā, kad sāka ienākt Eiropas naudas, ēka tika pielāgota tāda, kāda tā bijusi agrāk. Ēkā ir arī istabiņas viesiem, banketu zāle līdz 50 cilvēkiem, jo ēka ir jākurina arī ziemā, tāpēc viss tiek maksimāli izmantots.

“13.gadsimtā augšā kalnā tiek būvēta baznīcai piederoša Livonijas ordeņa pils. Pēc Ziemeļu kara uz mūra pamatiem tiek būvēta muiža. 1920.gadā pēdējā muižas īpašniece, atbraukusi apskatīt savus īpašumus, atstāj degošu sveci un savus īpašumus nodedzina, tādējādi protestējot pret pirmo agrāro zemes reformu,” stāsta vietējā gide.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ir nostāsts, ka muižkungi pēc labām medībām labā omā salīga savā starpā, kuram visveiklākais kučieris. Uzdevums bijis ar bufera karieti uzbraukt pa stāvo kalnu augšā. Viens mēģinājis, otrs, bet trešajam ir izdevies. Muižkungs tam apsolījis savu meitu par sievu. Muižas laikos lejā ir bijis ūdens namiņš, jo augšā pilī ūdens nav bijis, bet vests ar mucām.

Apkārt ēkai izlikti akmeņi ar mārītēm un arī tūrisma centrā redzamas mārītes. “Sākumā tās bija vienkārši dekoratīvs elements, bet pamazām mārītes sanāca telpās. Tad tās pārgāja uz kartes, kur ikviens, kurš atbrauc, pieliek mārīti. Pirms dažiem gadiem sāka braukt ārzemju tūristi. Viņiem arī tas iepatikās, un bijām spiesti meklēt pasaules politisko karti,” saka gide. Kādā stūrīti ir kāda vietējā iedzīvotāja pieaugušo bērnu mārīšu kolekcija.

Pa dabas taku

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pa veco muižas ceļu gar dzirnavu dīķa dambi, pēc tam pāri skaistām, ziedošām pļavām gides pavadībā dodamies uz Induļa pilskalnu. Netālu atrodas arī Pavārkalns jeb Taurētājkalns – lielākais galda kalns Kurzemē. Par kalna nosaukumu ir īpašs stāsts. “Muižkungs savā muižā sastrādājis nedarbus ar kalpa meitu un, lai nomazgātu savu grēku, licis muižas pavāram meitu apprecēt. Par to viņam uzdāvājis kalnā māju, ko visi iesaukuši par pavārmāju,” stāsta gide.

Pa koka kāpnēm augšup lejup pārejam pāri kalnam un nonākam Joda dambī, kur ir atpūtas vieta ar ūdeni, jo tur tek avotiņš, ugunskura un telšu vietas. Gide stāsta, ka avotiņš ir kādas skaistas meitenes asaras, jo pils nogrimusi ar jaunu skaistu meiteni. Turpat arī Joda pēdakmens un Induļa un Ārijas koka skulptūras. Tad ceļš vijas cauri skaistām, ziedošām pļavām uz koka skatu torni, no kura paveras burvīga ainava. Pēc tam mēs izejam no parka pa ieejas vārtiem, kur abās pusēs ir lieli koka zobeni ar vairogiem. “Zobeni ir uzstādīti 80.gados un, protams, prasās pēc restaurācijas darbiem, bet pagaidām mums tas nav paceļams. Pēc nostāstiem viens ir Induļa un otrs viņa drauga Pūdiķa zobens. Kamēr šie zobeni te stāv, tikmēr senleja tiek aizsargāta,” saka gide.

Grandiozas drupas

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Nākamais objekts ir baznīcas drupas, kas pārsteidz ar savu grandiozumu. Lai gan palikušas tikai mūra sienas un zvana tornis, kurā var pamanīt artilērijas lādiņu atstātās pēdas, tomēr arī tas liecina, ka baznīca tiešām bijusi iespaidīga un skaista. Vietējā gide stāsta, ka, baznīcu ceļot, uzbēra zemes valni un būvēja tālāk, kamēr tika līdz augšai. Kad baznīca bija uzcelta, šos zemes vaļņus vienkārši no mūriem atrušināja. Tā nu sanāk, ka baznīca atrodas kalnā. “Ir iztīrīta grīda līdz pamatiem. Katru gadu vismaz pāris laulības vai kristības te notiek,” saka gide. Seni nostāsti vēsta, ka no baznīcas vedusi slepena eja, kas stiepusies no pils dīķa un savienojusi to ar bruņinieku pili. Pa to uzbrukuma gadījumā pils iemītnieki varējuši bēgt uz baznīcu.

“Pirmā koka baznīca Embūtē uzcelta 1553.gadā. Pēc 100 gadiem muižnieki samet kopā līdzekļus un uzbūvē mūra baznīcu. Pēdējie restaurācijas darbi baznīcā tika veikti 1920.gadā. 1944.gadā baznīca tiek nopostīta,” stāsta gide. Baznīca bija viena no lielākajām Kurzemē, iekštelpās bijuši ievērojami kokgriezumi un milzīga kristāla lustra. Pirmās brīvvalsts laikā Embūtes baznīcā dievkalpojumos vairākkārt piedalījies arī prezidents Kārlis Ulmanis. Šobrīd Embūtes baznīca ir arhitektūras piemineklis.

  • Pārsla Konrāde

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.