Stāmerienas pilī 8. martā notika teātra izrādes “Maskarāde pilī” sezonas noslēguma izrāde. Pirmizrādi “Maskarāde pilī” piedzīvoja 2022. gada 18. decembrī, tā ir kļuvusi par pils neatņemamu sastāvdaļu jau ceturto sezonu. Lugā izmantoti reāli vēsturiski fakti, un teātra apmeklētājiem tā ir reizē gan ekskursija pa pili, gan sendienu notikumu izdzīvošana kopā ar aktieriem, jo paši skatītāji izrādes laikā kļūst par tās dalībniekiem.
Izrāde ir speciāli rakstīta Stāmerienas pilij, to uzrakstījis dramaturgs Lauris Gundars, kurš arī pats personīgi to ir noskatījies jau pirms vairākiem gadiem. Tā tiek rādīta tikai ziemas periodā, jo sižetā iekļauta masku balle, kas ir atbilstoša šim gadalaikam, un atainotie notikumi notiek tieši šajā laikā.
Ieguldījumu devis ne viens vien
Pils teātra režisore Edīe Siļķēna uzsver, ka šīs izrādes tapšanā savu ieguldījumu devis ne viens vien mūsu novada iedzīvotājs, arī es.
“Par scenogrāfiju un tērpiem ir rūpējušās Sandra Dikmane un Rudīte Liepiņa, par muzikālo noskaņojumu mūsu novadnieks un komponists Valdis Zilveris, bet galma dāmu lomās balles laikā iejūtas pils darbinieces. Pati ideja par šāda veida izrādi man radās jau ļoti sen, un tās tapšanā tika ieguldīts milzīgs darbs. Ar Lauri Gundaru krustu šķērsu tika izstaigāta visa pils, pētīti vēsturiskie materiāli, pārspriestas idejas, rakstīts projekts un kas tik vēl ne. Tas, ka tiek iesaistīti skatītāji, vairs nav jaunums, to arvien vairāk izmanto neatkarīgie teātri, arī to, ka ir iespēja staigāt pa vairākām telpām. Bet šī forma vislabāk atbilst tam, lai pastāstītu kādus vēstures stāstus. Lai labāk izprastu personāžu un, teiksim, to pašu baronu “nepadarītu aukstu”, bet atklātu visu būtību – ar viņa domām, šaubām, cilvēcisku kļūdīšanos, prieku, dusmām un mīlestību.
Šī nav dokumentāla, bet mākslas izrāde, kas balstīta uz vēsturisko patiesību. Par konkrētu gadu, par konkrētiem personāžiem, konkrētā vietā. Šī izrāde, kas rit stundas garumā, būtībā ir viens mirklis no barona un latviešu dienestnieku dzīves, un nekad mēs neuzzināsim, kas konkrēti tika teikts, bet izrādē mēs redzam, kā tas varēja būt, un to cenšamies parādīt,” sacīja E.Siļķēna.
Izrāde “Maskarāde pilī” pa šiem gadiem nospēlēta gandrīz 50 reizes. To skatījušas un vērtējušas gan tūrisma grupas, gan darba kolektīvi, gan individuālas kompānijas, un katru reizi to vidēji noskatījušies 25 skatītāji.
Cilvēkam ir izvēle
“Nevienam no skatītājiem jau netiek spiests piedalīties izrādē. Cilvēkam ir izvēle – būt par dalībnieku vai vienkāršu vērotāju, bet mana pieredze rāda, ka visi tomēr kļūst par dalībniekiem. Ja viņš ir atbraucis, tad lēnām, bet tomēr tas skatītājs iekļaujas izrādē. Ik pa brīdim pēc izrādes viņi padalās arī ar savām emocijām, un vairāki ir teikuši, ka izrādes iespaidā viņiem ir vēlme vēl dziļāk papētīt šī baltvācu barona dzīvesstāstu. Tātad impulss ir iedots, skatītājs uz izrādi ir norezonansējis, un tas nozīmē, ka mērķis ir sasniegts. Jebkurā gadījumā cilvēkiem ir dota iespēja baudīt pili, ieraudzīt to citā gaismā vai vienkārši izjust kā tādu vakara prieku.
To visu palīdz mūsu teātra grupa. Mums ir brīnišķīgs aktieru kolektīvs un spējīgi aktieri! Ne vienmēr visi var tikt, un reizēm kāds ir jāaizstāj. Tikai dažas izrādes izlaiduši ir Kārlis Ošs, Kristers Začs, Bernadete Balode un Tīna Žmuida, savukārt Zinaida Borodkina, kas tēlo Grosīti jeb Emīliju fon Mengdenu, un Alises Barbi fon Volfas atveidotāja Anita Birzniece nav izlaidušas nevienu izrādi,” stāsta E.Siļķēna.
Nomainījusi četrus vīrus
Laikrakstam A.Birzniece teica, ka būt šajā izrādē ir fantastisks brīdis.
“Vai tā ir patiesība, es nezinu, bet runā, ka uz to laiku Alisei bija 51 gads. Es pa šīm četrām sezonām to esmu piedzīvojusi realitātē, un tad, kad tiek skandinātas šampanieša glāzes un skatītāji novēl daudz laimes, es tiešām noticu tam, ka man ir dzimšanas diena, un es nenovecoju, jo nākamajā izrādē man atkal būs 51. Tā ir brīnumaina sajūta!” sacīja Anita.
Izrādes laikā Anitai kā itāļu izcelsmes operdziedātājai ir jādzied gan vācu, gan itāļu valodā, un ne labprātīgi, bet piespiedu kārtā viņa pa šiem gadiem ir nomainījusi četrus vīrus.
“Tas ir tāds aktieru fenomens, ka viņi daudz ko var tehniski iemācīties, bet tas nenozīmē, ka var sazināties šajās valodās. Vācu valoda tiešām ir “iekalta”, bet ar itāļu “Tiritombu” ir nedaudz vieglāk. Stāsts par zelta zivtiņu, mīļotajiem un tuvākajiem, un šo dziesmu es dziedāju jau Gulbenes vidusskolas korī. Līdz ar to man jāsaka tam paldies, jo līdz pat šai dienai tos vārdus es atceros. Izrādās, arī korī gūtais kādreiz dzīvē noder. Kas attiecas uz vīriem, tad sadzīvot varu ar visiem. Īstenībā man tas pat ļoti patīk. Tas padara dzīvi interesantāku un pierāda tikai to, ka sievietes ir stabilākas un patstāvīgākas. Vīri, tā teikt, nāk un iet, bet sievas ir uz visu mūžu,” smejas Anita.
Ceturtā izrādes sezona ir noslēgusies, bet E.Siļķēnai un A.Birzniecei jau ir jauni plāni. Nav teikts, ka šī izrāde neturpināsies arī nākamajā sezonā. Runa varētu būt par tās formātu, pārejot tikai uz pasūtījuma izrādēm kā kultūrtūrisma piedāvājumu. Tomēr jau šobrīd tiek strādāts pie jaunas lugas ar jaunām idejām un jauniem tēliem. Līdz tai vēl ilgs ceļš ejams, visticamāk, ka arī nākamsezon Alise Barbi priecēs skatītājus Stāmerienas pilī.
