Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Gulbenes luterāņu mācītāja sprediķis Pūpolsvētdienā jeb Palmu svētdienā

Ilgvars Matīss, luterāņu mācītājs. Foto: Gatis Bogdanovs.

Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi. Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem, tiem sacīdams: “Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag.”

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis. Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: “Kāpēc jūs to raisāt vaļā?” Bet tie atbildēja: “Tam Kungam viņa vajag.” Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū. Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļa. Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā.” Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: “Mācītāj, apsauc savus mācekļus!” Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” (Lk. 19:28-40)

Labdien, draudze! Šo notikumu, gadu pēc gada Pūpolu svētdienā pārdomājot, katru reizi esmu domājis, kā tas ir – doties Kristum šajā sāpju ceļā uz Jeruzālemi. Doties turp, kur tu skaidri zini – tevi priecīgi sagaida, bet tam sekos nāve. Šogad to man palīdzēja saprast kādas ukraiņu ģimenes stāsts. Šī ģimene devās no aplenktās pilsētas Mariupoles bīstamā ceļā. Un tur bija vairāki simti cilvēki kopā ar viņiem. Un, esot jau ārā no pilsētas, tēvs aptuveni 30 kilometrus no Mariupoles, lai cik tas sāpīgi nebūtu, saprata, ka meita nav kopā ar viņu. Viņš zvanīja uz Latviju saviem tuviniekiem un izstāstīja situāciju. Un pateica, lai parūpējas par pārējiem bērniem, kad viņi nonāk Latvijā, bet viņš dosies atpakaļ uz Mariupoli, jo viņam jāmeklē meita. Doties atpakaļ uz šo dzīvo kapsētu ir gandrīz vai drošs nāves spriedums un tomēr – viņa turpmākai dzīvei pavisam drošs nāves spriedums ir pēc meitas nedoties. Pārējos bērnus uzticējis citiem, pirms divām dienām viņš zvanīja uz Latviju pēdējo reizi, taču vairāk ziņu par viņu, ne arī par viņa meitu pagaidām nav.

Arī Kristus zināja, kas ir tas, kas Viņam jādara mīlestības dēļ. Kristus šīs mīlestības dēļ devās uz Jeruzālemi, tas bija Trīsvienības izvēlētais glābšanas ceļš. Reizē nāves ceļš un reizē glābiņa ceļš.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Mēs bieži domājam par daudz dažādiem notikumiem, kā būtu, ja būtu citādi, kā būtu, ja tas vai tas nebūtu noticis. Kā būtu, ja Kristus nebūtu gājis, kas būtu ar mums? Mēs dzīvotu vēl pagānismā vai jūdu bauslībā, Kristus par mums nemirtu, bet mirtu mēs visi, lēnām pamazām un neglābjami. Mēs nemirtu uz Augšāmcelšanos, bet uz mūžīgu nāvi.

Ir tādi notikumi, par kuriem cilvēki saka – kopš tā laika izmainījās mana dzīve, es piedzīvoju tādu traģēdiju, ka vairs nespēju no tās atgūties. Un, lai cik paradoksāli tas nebūtu, traģēdijas mūs sāpina, lauž un ievaino, bet traģēdijas mūs arī maina uz labu un māca.

Tas, ko cilvēki, arī mēs ar saviem grēkiem, nodarīja Kristum, ir traģiski, bet Kristus ar savu traģēdiju izglāba mūs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tad, kad tu raugies krustā pienaglotajā Pestītājā, tas gan tev atgādina, ko Kristus tevis labā ir darījis, bet tas liek ieraudzīt arī to, ko var izdarīt grēks. Un mēs, arī dzirdot un lasot par šo Ukrainas karu, varam redzēt, kā var grēks un ļaunums pieņemties spēkā, cik tam ir daudz, ja tā var teikt, potenciāla izpausties itin visās iespējamās formās – spīdzināšanās, slepkavībās, izvarošanās, laupīšanās, mērdēšanās badā… un vēl, un vēl…

Tad, kad tu saproti caur visu šo, ko var izdarīt grēks un ļaunums, tad arī saproti, kas aiz visa tā stāv…

Pāvils vēstulē efeziešiem ir rakstījis: ,,Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.’’ Te ir kaut kas vairāk nekā naids pret ukraiņu nāciju, te ir ļaunums, kas klīst apkārt un kuru pat nevar nodefinēt, ka tas ir te vai tur. Kaut kas stāv pāri un iekš ļauna darītājiem, kas ir pats nelabais.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Kristus tīšām jāja nevis uz zirga, bet uz ēzelīša – lai būtu zemāks, lai vēsts, ar kuru Viņš devās pie cilvēkiem, būtu Dieva mīlestības vēsts, lai redzētu, ko spēj grēks izdarīt tam, kurā nevar atrast neviena grēka, bet tikai mīlestību, lai mēs ieraugām, kas ir un kāds ir grēks, kas ir cilvēkā. Grēka fiziskās un ārējās izpausmes ir tikai aisbergs tam, kurš cīnās par mūsu dvēselēm. Ļaunumam, kurš ir apslēpies cilvēkos un kurš izmanto cilvēkus.

Šī ēzelīša dzīves jēga bija nest Kristu uz Jeruzālemi. Tas bija uzdevums, kādēļ viņš šeit bija, piedzima un, iespējams, kādēļ vispār Dievs radīja ēzeļus – lai nestu pasaules Pestītāju.

Un tā arī mums katram – ir kāds mirklis, kura dēļ mēs šajā pasaulē esam. Mirklis, kurā neviena cita nav mūsu vietā un nevar būt mūsu vietā. Var sevi noniecināt un teikt, kāda no manis vispār šeit jēga. Var sevi slavēt, lielīties un uzpūtīgs būt, bet var arī paskatīties uz savu dzīvi un ieraudzīt šos Dieva pieskārienus ar pateicību Viņam, ka Viņš tev devis šos īpašos mirkļus. Ja tu ar tiem lielies, tas nozīmē, ka tu šos mirkļus ieraugi kā savu nopelnu, it kā tu būtu šos mirkļus pats izveidojis. Līdzīgi kā Jēzus ēzelītis varētu pie sevis domāt – redz, kā visi man klanās, redz, kā visi mani sveic, izklāj uz ceļa drēbes, māj ar palmām. Taču cik aplami neieraudzīt, ka ne jau ēzelīti viņi sveic, bet gan Kristu. Tā arī tavas dzīves uzdevums un īpašie mirkļi, kuros Dievs tev ir atgādinājis, ka tavai dzīvei ir lielāka nozīme, nekā tu domā, ir tādēļ, lai pagodinātu Dievu, vārdam, darbam, palīdzīgai rokai, viss ir tādēļ, lai pagodinātu Dievu. Ja tu godini pats sevi, tad arī pats sevi tu pazaudē. Ja tu godini Dievu, tad iegūsti tu visu. Kristus pats nāk uz šo pasauli, nevis mēs Viņu atvedam. Kā rakstīts, tad ,,viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši, un sauca: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā!’’ Kristus ir mans un tavs ķēniņš, miera mīlestības un pestīšanas ķēniņš.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Vai tu vari no sirds pateikt, ka, pat ja visa pasaule to nicinātu un apsmietu, tik un tā Viņš vienmēr būs tavs īstenais ķēniņš? Tieši šodien vairāk nekā jebkad vajag apliecināt ticību uz Kristu un katra viena ciešanās ieraudzīt Kristus ciešanas.

Pagājušajā nedēļā uzmanības centrā bija slaktiņš Ukrainas pilsētā Bučā. Kur bija masu kaps? Pie dievnama, kur okupanti bija tos nosvieduši, it kā tie būtu kā nokauti lopkautuvē. Un Čerņihivas pilsētas dievnamā līķu kaudzes bija sanestas iekšā dievnamā kā kādā noliktavā. Varētu teikt, ka Kristus ciešanām tika piemestas simtiem nevainīgu upuru ciešanas, it kā ciešanu nebūtu jau tā pasaulē par maz.

Jo vairāk Dievs tiek slavēts un Viņa nākšana pie mums, jo vairāk nelabais trako, taču tam reiz pienāks gals un mēs būsim palikuši pareizajā pusē – Kristus pusē. Citi valdnieki nāk un iet, bet Kristus paliek uz mūžiem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Dr. Mārtiņš Luters Palmu svētdienā reiz savā sprediķī sacīja šādi: ,,Ja viss izskatītos tieši tā, kā to izsaka vārdi un kā saskata ticība, – tad taču tā nebūtu saucama par ticību. Tieši tādēļ jau tā ir ticība, ka nekas neizskatās tā, kā ticība to redz un kā vārdi saka. Ja Kristus būtu iejājis Jeruzalemē grezni, kā laicīgs ķēniņš, tad Viņa izskats un vārdi atbilstu cilvēku prāta un dabas priekšstatiem – viņu acis redzētu to, ko izteic vārdi; taču tad ticībai šeit vairs nebūtu vietas. Tā tas notiek: kas tic Kristum, tam jāsaskata bagātība, kura apslēpta nabadzībā, gods – kaunā, prieks – bēdās, dzīvība – nāvē. Šīs lietas ir saskatāmas ticībā, kas turas pie Dieva vārda un gaida to piepildāmies.’’

Āmen.

– Ilgvars Matīss, Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.