Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā – izstāde “Daba. Realitāte. Interpretācijas”

Terēzes Zaķes keramika. Publicitātes foto.

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā 17.martā pulksten 16.00 notiks mākslinieku Terēzes un Guntara Zaķu izstādes “Daba. Realitāte. Interpretācijas” atklāšana un tikšanās ar māksliniekiem. Izdtādē aplūkojami keramikas darinājumi un akrila gleznojumi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Terēze un Guntars Zaķi daudz ceļojuši pa Latviju un Eiropu, smeļoties iedvesmu savam radošajam darbam. Abiem māksliniekiem ir profesionālā izglītība, absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmiju, un viņu dzīves lielais izaicinājums ir palīdzēt visa vecuma cilvēkiem īstenot viņu ieceres mākslā,” stāsta Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja izstāžu dekorētājs Ivars Vecāns.

“Mums ir dota iespēja veidot un pārveidot uz šīs zemes augošos augus un dabu, izrakt mālu, uztaisīt traukus. Saberzt stikla putekļus un uzkausēt glazūru, pastaigājoties gar jūras krastiem, noskrubināt no stāvkrasta māla piciņu un izveidot no tā bļodiņu…” par mākslu saka T.Zaķe. Māksliniece savā studijā māca bērniem un pieaugušajiem veidot, nevis iznīcināt, lai saglabātu radošuma dzirksteli visai dzīvei.

“Blakus manai mūža izglītībai vizuālā mākslā, mūzikā {esmu beidzis mūzikas skolas klavierklasi un man bijuši pat koncerti uz lielajām ērģelēm}, literatūras un kino vēsturē utt., kultūras un reliģiju vēsturei, kuras mācīju Latvijas augstskolās, nu es mācos no dabas. Es negribu piederēt nekādai mākslas skolai, bet darīt to tā, kā daba mani vedina to darīt – tīri, skaidri, pozitīvi. Tie kļuva par maniem atslēgas vārdiem,” saka G.Zaķis par saviem atslēgas vārdiem mākslā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Izstāde aplūkojama līdz 11.jūnijam no otrdienas līdz piektdienai – no pulksten 10.00 līdz 17.00, sestdienās (svētdienās no 15.maija līdz 15.septembrim) – no pulksten 10.00 līdz 14.00, pirmdienās – slēgts.

Terēze Zaķe

Mākslai nav robežu tādā nozīmē, ka tā ir ieraugāma gan dabā, gan realizējama ar cilvēka rokām. Tai nav konkrēta definējuma. Un katra autora paša ziņā nosaukt sevi par tās radītāju vai pasaulē redzamā atainotāju. Mums ir dota iespēja veidot un pārveidot uz šīs zemes augošos augus un dabu, izrakt mālu, uztaisīt traukus. Saberzt stikla putekļus un uzkausēt glazūru, pastaigājoties gar jūras krastiem, noskrubināt no stāvkrasta māla piciņu un izveidot no tā bļodiņu…

Arī savā studijā gan bērniem, gan pieaugušajiem es varu mācīt visu ko pati protu – eļļas, akrila un akvareļa glezniecību, keramiku un zīda apgleznošanu un tas ir vēl viens radīšanas akts, kur apliecina, ka arī pēc tevis būs turpinājums daudzās mazās dvēselītēs, ielejot radošuma dzirksteli visai dzīvei. Ja mēs šo paradīzes stūrīti ko saucam par zemi varam padarīt vēl skaistāku ar savām rokām, tad varbūt tas arī ir kā viena daļa no mūsu eksistences mērķiem uz šīs zemes, ne tikai lietot tās labumus, bet iemācīties to veidot, nevis iznīcināt… Zeme nevar pati par sevi eksistēt. Bez mums cilvēkiem, tā, iespējams, pārvērtīsies neizbrienamos mūžamežos. Ne jau brikšņus, kuriem saule cauri nespīd. Dievs ir gribējis šeit radīt, bet skaistu, sakoptu, izveidotu, kultivētu un ar mākslu piepildītu Pasauli, kas priecē aci un dziedē dvēseli… Un rezultāts ir atkarīgs tikai no mums. Cik liels gods mums ir piešķirts. Kāda necerēta iespēja. Mēs nedrīkstam to izniekot.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Un man ir dota iespēja sēt šo jaunrades aizdīgli savos gleznošanas un keramikas nodarbību dalībniekos, no kuriem viena daļa arī kļūst par profesionāliem mākslas jomu pārstāvjiem, bet otrā daļa – visu dzīvi to patur kā hobiju un izklaidi savai būtībai…

Guntars Zaķis

Dzīvosim zaļi! Viens no populārajiem šī laika saukļiem. Es domāju kā es te varu piedalīties? Pa pilsētu, kurā dzīvoju pamatā braucu ar velosipēdu. Man patīk eko produkti, lai gan tie tik dārgi utt., bet tas vairāk skar mani personiski. Cik sevi atceros, dzīvoju mākslas pasaulē un pēc tam, kad krīzes laikā nācās izjust cilvēku centību otru iznīcināt, lai saņemtu pelnīto naudu, sapratu, ka man labāk patīk daba. Tā ir tīra vēl pagaidām, tā ir skaidra un skaista vēl pagaidām. Jau apmēram 10 gadus es aktīvi ceļoju. Mana prioritāte – daba. Mani bērni uzauga šajos ceļojumos. Sākumā – pa Latviju, tad Igauniju un tad gandrīz visa Eiropa.

Loģiski, ka izaudzis mākslā un visu praktisko mūžu mācot studentus un skolniekus mākslās sapratu, ka gribu dot citiem to skaisto, ko pats esmu ieguvis – savu prieku par dabu, ko es esmu ieguvis savos ceļojumos, ar savu ģimeni, bet ar glezniecības palīdzību.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Stilistiski? Esmu arī mākslas zinātnieks un esmu izstudējis mākslas vēsturi no a līdz z. Ne tikai tamdēļ, ka beidzu mākslas akadēmiju, bet arī tamdēļ, ka mācīju mākslas vēsturi daudziem citiem. Tamdēļ es apzinos savu vietu kopējā mākslas plūdumā. Matiss reiz atbrīvoja mākslinieka radošumu, Pikaso – atbrīvoja mākslu no skaistuma. Praktiski 100 gadus šie impulsi nes augļus. Dīvainus, pārsteidzošus, šokējošus, interesantus utt., utt. Bet jau 100 gadus… un es padomāju, varbūt var vēlreiz nonākt šajā sākumā. Bet mēģināt citādi. Varbūt nepietiek ar to, ka visu laiku radam, varbūt jāmāk apstāties un izbaudīt to, kas jau ir radīts?

Savā ziņā tā ir apstāšanās lai izbaudītu dabu tādu kāda tā ir, bez mākslinieciski sagudrotiem deformējumiem, bet tādu, kāda tā ir. Lai apgūtu gleznošanu mūsdienīgā izskatā, mums jāiet izglītoties pie dažādiem krāsu laukumu un formu pareizas izvietošanas speciālistiem un arī tad mums var nesanākt tā, kā it kā vajadzētu, lai būtu īsta glezniecība. Bet dabā, pārsteidzošā kārtā viss ir skaisti. Tai vienkārši tā sanāk. Tamdēļ daba ir labs pedagogs. Ja tikai mākam to uzklausīt.

Tādējādi, blakus manai mūža izglītībai vizuālā mākslā, mūzikā {esmu beidzis mūzikas skolas klavierklasi un man bijuši pat koncerti uz lielajām ērģelēm}, literatūras un kino vēsturē utt., kultūras un reliģiju vēsturei, kuras mācīju Latvijas augstskolās, nu es mācos no dabas. Es negribu piederēt nekādai mākslas skolai, bet darīt to tā, kā daba mani vedina to darīt – tīri, skaidri, pozitīvi. Tie kļuva par maniem atslēgas vārdiem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tehniski – pirmās trīs personālizstādes man bija pasteļtehnikā. Es apbrīnoju, cik daudz ar to var panākt. Šobrīd, jau divdesmit septīto izstādi gatavoju akrilā. Akrils pamazām izkonkurē eļļu, jo ir atbilstošāks mūsdienu dzīves tempam un tehniskajām iespējām. Patiesību sakot, katrs mākslinieks izvēlas tehniku, kas atbilst viņa raksturam. Manam raksturam atbilst akrils. Ar to var strādāt atbilstoši maniem atslēgas vārdiem un rakstura tempam. Tātad- akrils.

Darba izmēri? Man galvenais ir, lai gleznas ir iespējams izvietot dzīvokļos. Ļoti gribētos gleznot uz lielākiem izmēriem, bet tad tā būs mana egoistiskā iegriba. Protams, ka uz lieliem formātiem jebkurš krāsu kleksis izskatīsies efektīvi, bet tas nebūs dzīvošanai starp cilvēkiem viņu ikdienā. Turklāt liela formāta krāsu klekši mums jau ir saražoti tādā daudzumā, ka vienkārši pietiks. Vienkārši – pietiks.

Esmu sava ceļa sākumā. Esmu atgriezies pie pirmsākumiem. Tīri, skaidri un pozitīvi.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.