Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Gulbenes psiholoģe Evita Petručeņa: “Mēs nevaram pilnībā izvairīties no krīzes situācijām, mēs varam mēģināt tās ieraudzīt.”

“Viena vai divas konsultācijas pie skolas psihologa ir pilnīgs nieks, un arī vienas sarunas ar sociālo pedagogu vai skolotāju ir par maz. Ir jāsaprot situācija, un problēma ir jārisina. Bet cita problēma ir atbalsta personāls, asistenti, kuru trūkst, kā arī birokrātija, ar kādu saskaras vecāki. Zinu vecākus, kuri gājuši caur ērkšķiem, lai savam bērnam dabūtu asistentu,” saka psiholoģe Evita Petručeņa. Foto: Inita Savicka.

Pavisam nesen Latvijā gribēja pieņem likuma grozījumus, kas ļautu skolai aizliegt bērniem ar uzvedības problēmām apmeklēt skolu, tā vietā piedāvājot mājmācību. Kad šis piedāvājums izskanēja publiski, sākās asas diskusijas par to, vai tiešām tas ir pareizākais risinājums, kā tikt galā ar bērna agresīvo uzvedību. Šobrīd šie likuma grozījumi ir noraidīti, bet problēma paliek.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jau daudzus gadus bērnus ar speciālām vajadzībām māca vispārizglītojošajās skolās – to sauc par iekļaujošo izglītību. Pēc likuma izglītībai jābūt pieejamai ikvienam. Iekļaujošās izglītības princips paredz, ka skolām ir jāuzņem visi izglītojamie neatkarīgi no viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām, sociālajiem apstākļiem, emocionālā stāvokļa, citiem trūkumiem.

Ko nozīmē strādāt iekļaujoši?

Gulbenes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Dace Kablukova. Foto: no “Dzirksteles” arhīva.

Gulbenes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Dace Kablukova “Dzirkstelei” skaidro, ka katram ir tiesības uz iekļaujošu izglītību – tā rakstīts Izglītības likumā, un šis Izglītības likuma papildinājums ir stājies spēkā 2021.gada maijā. “Skolotāji un izglītības iestādes nevar izvēlēties, strādāt vai nestrādāt iekļaujoši. Mums tas ir jādara. Ko nozīmē strādāt iekļaujoši? Tas nozīmē atzīt un ņemt vērā skolēnu dažādās mācīšanās vajadzības, izmantot skolēnam atbilstošas metodes un radīt atbalstošu, drošu mācīšanās vidi. Visi kopā un katrs atsevišķi, ejot cauri laikam, esam piedzīvojuši dažādas pedagoģiskās pieejas un dažādi esam attiekušies pret tiem bērniem, kas ir būtiski atšķīrušies no lielākās sabiedrības daļas. Dažs bērns ir bijis pārāk skaļš un ātrs, cits – lēns un kluss, vēl kāds – ar pamanāmām izmaiņām attīstībā. Esam ievietojuši viņus speciālās skolās, esam veidojuši speciālās klases parastās skolās, esam mēģinājuši viņus integrēt parastā klasē, kas nozīmē – esam centušies viņus izmainīt, lai viņi labāk iederētos starp lielākās klases daļas skolēniem.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Šobrīd speram soli uz priekšu savā attīstībā un, balstoties uz pedagoģijas zinātnes atzinumiem, ejam iekļaujošas izglītības ceļu,” saka D.Kablukova.

Dažādība, pieņemšana un sadzīvošana

D.Kablukova stāsta, ka pedagoģijas zinātne pēta jebkura cilvēka iespējas pilnveidoties, un nu jau mēs zinām, ka vienā klasē jāmācās gan talantīgajam bērnam, gan bērnam ar grūtībām. Lai mācīšanās šādā vidē būtu sekmīga un katrs bērns attīstītos atbilstoši savām labākajām spējām, būtiski ir izmantot atbilstošas metodes un pieejas. Daudz reizes svarīgāka nekā iepriekš kļūst katra paša skolēna un katras ģimenes līdzatbildība mācīšanās procesā, kā arī atbalsta speciālistu zināšanu izmantošana mācīšanās procesā gan skolotāja, gan bērna, gan ģimenes līmenī. Mums visiem ir jābūt gataviem mācīties, pieņemt atbalstu no speciālistiem un viņu ieteikumus darbināt savās ikdienas rīcībās tik bieži, līdz tie kļūst par mūsu ieradumiem. Kopā ar speciālistiem ir jārod atbilde uz jautājumu – kas ir jādara mums pieaugušajiem, lai mans bērns rīkotos, mācītos vai reaģētu citādāk. Protams, atbilstošā vecumā arī bērnam ir jāmeklē atbilde uz šo jautājumu – kas man ir jādara citādāk, lai es labāk mācītos, adekvātāk uzvestos un pilnīgāk attīstītu savas spējas. “Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai,” nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Iekļaujošas sabiedrības vērtības ir dažādība, pieņemšana un sadzīvošana. Iekļaujošā sabiedrībā būtiska ir katra paša vēlme un motivācija apzināties savas atšķirības, savus izaicinājumus un strādāt ar tiem tā, lai pilnveidotos un attīstītos atbilstoši savām labākajām spējām.

“Bērns nepiedzimst ar sliktu vai labu uzvedību. Mēs, pieaugušie, esam tie, kas audzinām bērnu un radām apstākļus vienam vai otram uzvedības modelim,” uzsver D.Kablukova.

Bērns nepiedzimst agresīvs

Psiholoģe Evita Petručeņa sarunā ar Dzirksteli”, runājot par bērnu agresīvu uzvedību, uzsver, ka ir jāizdomā nevis jauni likumi vai likuma grozījumi, bet jāatbalsta pedagogi, palielinot atbalsta personāla pieejamību, kā arī jāmeklē cēlonis agresīvai uzvedībai, nepieciešamības gadījumā arī piesaistot ārstus speciālistus.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

– Kāpēc bērns rīkojas agresīvi?

– Mana kolēģe psiholoģe Evita Štāla, kurai es arī piekrītu, uzsver: parasti bērns nepiedzimst agresīvs. Katram bērnam ir savas vajadzības. Agresīvu bērnu var padarīt vide, kurā kaut kas viņu uzvelk, padara sensitīvu. Varbūt viņš uz skolu jau nāk pārjūtīgs vai nāk ar pastiprinātu emocionālo trauksmi. Bērns var būt arī sensitīvs pēc nervu sistēmas. Bērnam var būt arī traumatiska pieredze. Varbūt bērns ir cietis no fiziskas vardarbības, un, ja kāds viņam pienāk par tuvu, viņš var sist. Tad tā ir bioloģiski noteikta, automātiska aizsargreakcija, kuru iedarbina vardarbības pieredze. Ja bērnam ir autiskais spektrs, viņš var būt pastiprināti jutīgs pret skaņu, pieskārienu, un arī šajā gadījumā viņš var sist. Varbūt tas ir bērns, kuram ir grūtības uztvert mācību vielu, tāpēc viņš var palikt emocionālāks un agresīvs. Tāpēc ir jāsaprot, kas ir iespējamie agresijas cēloņi – kāpēc bērns kļūst agresīvs. Uzvedības un emocionālo grūtību spektrs ir ļoti plašs. Ir jāsaprot grūtību cēlonis. Noteikti te nelīdz šī bērna sodīšana vai piezīmju ierakstīšana. Domājot par saviem klientiem, kurus es satieku, droši vien būtu svarīgi izprast, kas ar šo bērnu notiek, nevis vienkārši aizsūtīt, piemēram, mājmācībā. Kas attiecas uz mājmācību, tad jāņem vērā tas, ka vecākiem ir tik resursu, cik to ir. Parasti vecāks ir darbā, bērns ir viens mājās, būšana vienatnē nevar atrisināt emocionālās un uzvedības grūtības, ne arī veicināt mācību vielas apguvi, vēlāku iekļaušanos sabiedrībā. Ir arī situācijas, kad bērni nāk no nelabvēlīgas vides, tas nozīmē, ka mājās bērns vispār var palikt bez mācīšanās un atbalsta. Un mēs varam nonākt pie tā, ka bērna uzvedības un emocionālās grūtības pārtop par traucējumiem un viņš vairs vispār nevar adaptēties sabiedrībā sociāli pozitīvā veidā.

Droši vien, apvienojot novados skolas, ir arī lielākas klases un vairāk bērnu ir ar emocionālām uzvedības grūtībām vienā klasē. Kādam varbūt ir vēl lasīšanas, rakstīšanas grūtības. Katram bērnam ir savas vajadzības un savas īpatnības. Lielāka burzma, lielāks troksnis, ko bērnam kādreiz ir grūti izturēt un pedagogam, protams, sarežģīti menedžēt. Ja man būtu brīnumnūjiņa, tad mēs šai problēmai rastu risinājumu, bet laikam nav tik vienkārši.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Noteikti ir vērtīgi sanākt kopā – skolotājam un atbalsta personālam uzklausīt vecākus un vecākiem skolotājus, lai vairāk izprastu, kādas ir bērna vajadzības. Uzklausīt, saprast, kā reaģēt.

– Un kā ar citu bērnu drošību?

– Jā, vienmēr no otras puses ir citi bērni, kuriem ir svarīgi nodrošināt drošību. Un katram bērnam ir tiesības uz mācīšanos un drošu vidi. Mēs, šķiet, nonākam sava veida strupceļā, jo ir jāņem vērā arī šie bērni un viņu vecāki un jāsaprot, kā klasē mikroklimatu var izveidot tādu, lai visiem būtu iespēja dzirdēt mācību vielu un visi justos drošībā. Protams, ne vienmēr var izdarīt labi pilnīgi visiem, bet mēs varam mēģināt izdarīt labāko, kas ir iespējams. Droša vide ir jānodrošina, un skolotājs nedrīkstētu ar problēmu palikt viens. Svarīga ir atbalsta komanda, kura sanāk kopā un mēģina saprast, kas ar bērnu notiek, sadarbojoties ar vecākiem. Liela problēma ir asistentu un speciālistu trūkums, tāpēc ir jāraksta nevis jauni likumi, bet jāatbalsta esošie speciālisti un jāveicina jaunu speciālistu apmācība un ienākšana skolās.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pirms vairākiem gadiem Latvijas Skolu psihologu asociācija izstrādāja rekomendācijas darbam ar bērniem ar agresīvu uzvedību un prezentēja konferencē, un tur bija runa par to, ka šādās problēmsituācijās, kurās skolēns apdraud sevi vai apkārtējos, bērnu paņem kāds pieaugušais atsevišķā telpā un ar viņu tur strādā, un tas tiek atrunāts skolas iekšējās kārtības noteikumos. Tas var būt skolotāja palīgs, sociālais pedagogs, cilvēks, kurš ir blakus un turpina ar skolēnu strādāt.

– Pedagogam ir ļoti liela loma!

– Jā, īpaši sākumskolā. Klasē nonāk tik dažādi bērni! Viens nedzird bez paceltas balss, citam no paceltas balss jau ir trauksme, tāpēc pedagogam ir vajadzīgs atbalsts. Pedagogi jau ir mācījušies, kā strādāt ar dažādiem bērniem. Pedagogiem ir zināmas dažādas metodes, tikai dažreiz trūkst atbalsta, dažreiz laika. Bet ir situācijas, kad nestrādā nekādas metodes un nekādas teorijas. Citreiz ļoti būtiska ir paša pedagoga drošās piesaistes pieredze bērnībā, pozitīvs pašvērtējums un emocionālās stabilitātes izjūta. Iespējams, “strādā” viņa paša rakstura īpašības, viņa personība un spēja saglabāt mieru. Psiholoģijā ir tāds jēdziens “konteinerēšana” jeb “emociju savākšana”. Tikai pieaugušais cilvēks ar savu būšanu blakus, miera saglabāšanu spēj otra negatīvās emocijas “savākt”, izturēt, kamēr otrs nomierinās. Tomēr reizēm dažādu apstākļu dēļ bērna trauksme un agresija ir par lielu, lai to “savāktu”. Mācību stundā skolotājs ir tas vienīgais pieaugušais, kurš vai nu var “savākt” un izturēt, vai viņam ir jāprasa palīdzība, un palīdzībai būtu jābūt pieejamai. Ir bērni, kuri nevar nomierināties, kuriem ir veselības grūtības, viņi “uzvelkas” vēl vairāk, tāpēc vajag palīgu. Tikai problēma ir tajā, ka mums pietrūkst speciālistu. Pietrūkst skolā un ārpus skolas. Smagākos gadījumos noteikti visiem ir jānāk kopā un jāpajautā arī ārsta viedoklis.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Pastāv arī jautājums – kā novērtēt, ka bērns apdraud citus? Viens varbūt skaļi klaigā, bet cits paņem nazi līdzi uz skolu. Kur ir tā robeža, lai saprastu, ka apdraud citus? Apdraudējums var rasties arī pēkšņi, ne vienmēr to var prognozēt. Tas atkal ir sarunu jautājums starp iesaistītajiem speciālistiem un vecākiem par konkrētā bērna vajadzībām. Un man ir jūs jāapbēdina – mēs nevaram pilnībā izvairīties no krīzes situācijām, mēs varam mēģināt tās ieraudzīt, ieraudzīt bērnus, kuriem ir nopietnas grūtības, mēģināt saprast, kāda palīdzība vajadzīga.

– Cik svarīgi ir bērnam iemācīt empātiju?

– Problēma, ko esmu manījusi saistībā ar maziem bērniem un vecākiem – proti, vecāks ir iegrimis telefonā. Iet ar bērnu ratiņiem, viņš ir telefonā, atnāk pie manis uz konsultāciju, ir telefonā, bērns pie ezera peldas, viņš ir telefonā. Bērniem pietrūkst acu kontakta, emocionāli siltas klāt būšanas. Bērns ir pieradis būt pats par sevi, dzīvot pats ar sevi, un viņam trūks emocionālās piesaistes, tā nevar iemācīties empātiju. Tā ir viena galējība, un otrs “grāvis” ir pāraprūpe, kad varbūt desmit gadus vecam bērnam vēl kotleti ar nazi vecāks sadala. Vecāks ļoti seko bērnam, seko viņa vajadzībām, ko bērns vēlas, kā jūtas, bet bērns neprot sekot vecāka vajadzībām. Empātija neattīstās, neattīstās spēja kontrolēt savu uzvedību, un tādam bērnam ir ļoti grūti klasē sekot pieaugušajam, klasē, kur ir daudz bērnu, un viņam pašam ir jāorganizē sava darbība. Un sākumskolas vecumā bērnam pašam organizēt savu darbību nemaz nav viegli, jo vēl nav attīstīta spēja izveidot iekšējo darbības plānu. Ļoti svarīga ir arī drošā piesaiste, kas attīstās jau zīdaiņa vecumā, kaut gan pētījumi rāda, ka drošu piesaisti var veidot arī pieaugušā vecumā. Ja ir šī piesaiste, tad bērnam ir vairāk iespēju izzināt pasauli un viņš veiksmīgāk var pievērsties mācību darbam, jo nav separācijas trauksmes (baiļu pazaudēt pieaugušo). Ir arī bērni, kuri ir vecāki vecākiem, proti, pāragri uzņēmušies atbildību nelabvēlīgu apstākļu dēļ. No vienas puses šāds bērns ir ļoti patstāvīgs, prot izdzīvot dažādās situācijās, bet emocionālā trauksme vienalga iekšā ir – trūkst piepildījuma, spējas uzticēties, un bez pieredzes, ka kāds ir bijis empātisks pret pašu bērnu, ir grūtības izjust empātiju pret citiem.

Mans specifiskais klients ir tāds, kurš ir cietis no vardarbības un citiem traumatiskiem notikumiem. Bērniem, kuri piedzīvojuši traumatiskus notikumus, piemēram, alkoholismu ģimenē, vecāku šķiršanos, tuvinieka zaudējumu, traumatiskās pieredzes sekas nereti ļoti atsaucas uz spēju mācīties. Ir grūti noturēt uzmanību, pieslēgties mācību procesam, ir traucējošas domas par to, kas ir noticis. Dažiem bērniem, piemēram, palīdz tas, ka viņš klausās mūziku austiņās, bet ne visi pedagogi spēj uz to mierīgi reaģēt. Viņiem šķiet, ka nepievērš uzmanību vai neskatās acīs, bet ne visi bērni spēj izveidot acu kontaktu. Ir skolotāji, kuri to sajūt un kuriem bērni uzticas un stāsta. Ir pedagogi, kuriem neuzticas. Dažādi. Un reizēm sabiedrība arī nenotic tam, ko stāsta bērni par patiešām nopietnu traumatisku pieredzi, sakot, ka tā nevar būt, tādējādi bērni tiek traumatizēti atkārtoti.

No Evitas Petručeņas prakses

– 14 gadus vecs puika negāja uz skolu. Skolā viņam bija likts parakstīt dažādas vienošanās, ka apmeklēs skolu, labi uzvedīsies un tā tālāk. Viņš bija parakstījis, ko skolā lika, bet tāpat uz skolu negāja. Kad sākām ar viņu runāt, izrādījās, puika palika mājās un pieskatīja savu mammu, kurai bija smaga depresija un pašnāvības mēģinājumi. Viņš uztraucās par mammu. Mēs ar viņu runājām par mammu, kas ar viņu notiek, ko viņš var un ko nevar uzņemties, un par labāko iespējamo palīdzību mammai. Pēc mūsu sarunām viņš sāka iet uz skolu. Un šāda veida situāciju nevar atrisināt ar parakstītu vienošanos, to nevar atrisināt ar rāšanos, ja mēs nezinām, kas ar šo bērnu ir.

– Biju savulaik kādas skolas vecāku padomē, kur sprieda, ko darīs ar kavētājiem. Izskanēja idejas, ka varētu likt mazgāt koridorus vai kasīt lapas, bet mans jautājums bija: vai vispār kāds pirms tam mēģinās noskaidrot, kāpēc šie bērni kavē? Ir jāsaprot kavējuma cēlonis. Un, ja es domāju par tiem bērniem, kuri atnāk pie manis ar traumatisku pieredzi, tad diezin vai viņi publiski kasīs lapas un vairs stundas nekavēs. Ja viņi graiza rokas un domā par pašnāvību, nedomāju, ka lapu kasīšana veicinās atnākšanu uz skolu. Ja bērnam ir depresija, smaga vardarbības pieredze un viņš nevar piecelties, lai aizietu uz skolu, sods ar koridoru mazgāšanu te galīgi nelīdz. Tāpēc ir jānāk kopā un jārunā.

– Kāds skolēns klasē sēž ar kapuci galvā. Un pirmais, kas nāk dažiem skolotājiem prātā, diemžēl ir tas, ka viņu neciena. Kāpēc tāda doma? Tad, iespējams, pašam pieaugušajam ir kāda sāpe iekšā. Tas, ka kapuce galvā, visticamāk, signalizē par to, kā bērns pats jūtas, nevis, ka viņš neciena apkārtējos.

Kādas mammas pieredzes stāsts

Mans bērns mācās sākumskolā, viņam ir autiska spektra traucējums Aspergera sindroms. Bērns skolā ir ļoti labi iekļāvies, klasesbiedri viņu ir pieņēmuši, klases audzinātāja, skolotājas palīgs un arī pārējie skolotāji ir ļoti jauki un labi. Bērnam lielākās grūtības rada piecelties un sataisīties uz skolu. Cik skolā man saka: viss labi, vienīgais viņš nogurst, jo nevar ilgi noturēt uzmanību, tāpēc ir vajadzīgs mācību asistents. Ja es nevarēšu viņam izkarot asistentu, tad pati ietu viņam par asistentu skolā un pavadoni. Bet par pavadoni noformēties man neļauj, jo, redz, pats tak var izbraukāt uz skolu – tā man saka augstāk sēdošie. Viņiem jau vienalga, ka bērns pirmajā diena nomaldīsies un labi vēl, ja Gulbenē, nevis izkāps no autobusa kaut kur pilnīgi svešā vietā. Skolā viņš netraucē citus. Viņš ir laimīgs, ja viņu liek mierā un viņš var gulēt, tāpēc vajag asistentu, kurš visu laiku viņu pabaksta, lai strādā stundā, nevis skatās pa logu. Asistentu var atrast, bet mums to nepiešķir. Protams, lai tiktu pie asistenta jānokārto vesela kaudze ar nepieciešamajiem papīriem – psihiatrs, psihologs, skola raksta savu, tad autiskā spektra diagnostika – ADOS tests, intelekta tests, tad atkal pie psihiatra ar visiem papīriem un tad ar viņa jaunajiem papīriem viss jāsūta uz Rīgu. Cerams, ka sanāks. Iepriekš trīs reizes atteica. Ja nepiešķir, var sarunāt pats asistentu, bet tad arī pašam jāmaksā, bet man nav lieku 500 eiro mēnesī.

– Inita Savicka

Uzziņai

Iespējas saņemt atbalstu mūsu novada skolās un pirmsskolās

Jebkurā Gulbenes novada skolā un pirmsskolā vecākiem, bērniem un skolotājiem ir pieejamas psihologa, logopēda un speciālā pedagoga konsultācijas. Dažās pirmsskolās ir pieejams arī Montesori terapijas speciālists. Gulbenes novada bērnu un jauniešu sporta skolā ir pieejams fizioterapeits. Nākamajā mācību gadā sava novada bērniem un viņu ģimenēm tiek plānots darīt pieejamu arī ABA terapijas jeb lietišķās uzvedības analīzes speciālistu.

Avots: Izglītības pārvalde

Projektu līdzfinansē “Mediju atbalsta fonds”
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par saturu atbild “Dzirkstele”.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (4)

  1. Cik skaisti sarakstīts! Kāda ir realitāte??? Atbalsta pedagogi aizvieto citās stundās tajā dienā neesošus skolotājus dažādu iemeslu dēļ. Un ko tad, tajā brīdī darīt bērniem, kuriem atbalsta pedagogs stundā ir vajadzīgs!???

    15
  2. Lūgums precizēt informāciju, arī Sveķu pamatskolā ir pieejams Montesori pedagogs un tiek nodrošinātas fizioterapijas nodarbības.

    5
    2
  3. Te, lūk, atbilde kāpēc ir valstis kur pie bērnudārzniekiem laiž, bezmaz, tikai maģistrus. Cilvēkus, kuri jau laicīgi spēj diagnosticēt, meklēt risinājumu un risināt problēmai praktiski. Skola, tas jau ir daudz par vēlu. Lēni mums te mainās postpadomju sevis muļķošana, ka ar sekām cīnīties nošķirot un uzspiesti disciplīnējot ir lētāk. Ilgtermiņā tas ir daudz, daudz dārgāk (visās nozīmēs) nekā nodarbināt pirmsskolā ļoti labi apmācītus un atalgotus speciālistus. Prieks, ka par šo sāk runāt.

    10
    3
  4. Smadzeņskalotāji izdomā visādas pasakas! Var jau paskalot ja muļķīši maksā 20€/stundā.
    Viennozīmīgi, tos kuri nepakļaujas audzināšanai skolā, ir jānoškir uz speciālām iestādēm.
    Un nav ko te piesaukt padomju mantojumu, toreiz skolās bija kārtība.

    5
    3
Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.