Jaungulbenē bērni klausās un arī rada savas pasakas

Jau ceturto nedēļu pirmsskolas bērnu vecāki, vedot savas atvases uz Jaungulbenes bērnudārzu “Pienenīte”, no rītiem pie ieejas var dzirdēt audio pasakas, kuras ierunājušas bērnu skolotājas. Daudzi izvēlas iespēju šīs pasakas noklausīties mājupejot, jo tad ar bērniem ir iespēja nesteidzīgāk pārrunāt pasaku beigās izskanošos jautājumus. Šāda ideja bērnudārza audzinātājām radusies, plānojot veicamo programmas uzdevumu – mācīt bērniem emociju atpazīšanu un kontroli.

Pasakas āra vidē
Jaungulbenes PII “Pienenīte” skolotāja Santa Dāvida stāsta “Dzirkstelei”, ka tie ir stāsti par skumjām, skaudību, bailēm, dusmām un prieku no lietuviešu rakstnieces Šarūnes Baltrušaitienes grāmatas “Kā zaķis iepazina jūtas”.
“Katru nedēļu, no rītiem un pēcpusdienās pie pirmsskolas skan jauns stāsts, kuru bērni klausās kopā ar vecākiem, pēc tam pārrunājot stāsta beigās uzdotos jautājumus par jūtām un emocijām, un mājās uzzīmē zīmējumu. Pie pirmsskolas ieejas durvīm ir aplūkojama atnesto zīmējumu izstāde. Viens no šīgada mūsu prioritārajiem uzdevumiem pirmsskolā ir emociju atpazīšana un kontrolēšana. Lai dažādotu šī uzdevuma īstenošanu, mūsu skolotāja Sarmīte ierosināja stāstus atskaņot āra vidē. Atlika vien kopā izdomāt tehniskos risinājumus, kā ierakstīt un atskaņot audio ierakstus,” skaidro S.Dāvida.

Radīt arī savu pasaku
S.Dāvida atklāj, ka kādā rītā, sarunājoties ar bērniem, spontāni radusies visiem kopā ideja radīt arī pašiem savas pasakas. “Radīšanas procesā katrs bērns izteica savas idejas, notikumus, tēlus, kas piedalīsies pasakā, atlika tikai pierakstīt viņu teikto. Kad pirmo reizi bērniem lasīju pasaku, kas sarakstīta no viņu teiktā, vedināju domāt un izteikt, kādas emocijas izjūt varoņi, arī šīs sajūtas pievienoju pasakai. Klausoties bērnu acis mirdzēja no prieka un gandarījuma, jo šī bija viņu pasaka! Atlika tikai piedāvāt uzzīmēt savu pasaku un vienoties, kurš zīmēs kādu konkrētu notikumu no pasakas,” atklāj skolotāja.
Sešgadīgie bērni kopīgi radīja divas pasakas. Tās pilnībā esot bērnu iedomu, pieredzes un fantāzijas pasaule, kas saistīta ar šim brīdim aktuālo tēmu – ziemu. Abu pasaku beigās uzvar labais un draudzība, un S.Dāvida ir pārliecināta, ka ”tas liek saprast, ka bērni izprot draudzību un labestības spēku”.
Arī bērnu izdomātās pasakas pārtapa audio formātā. “Vispirms izdomāju, kā to īstenot, kopā izmēģinājām ierunāt pasaku, sākām ierakstīt. Vērot, kā bērni pirmo reizi klausās savas balsis audioierakstā, bija interesanti, jo viņi bija pārsteigti. Sākumā dažos bērnos manīju nepatiku un kautrīgumu, klausoties savā balsī, bet vēlāk jau paši lūdza katru dienu ieslēgt pasaku ierakstus pirms diendusas. Bija ļoti aizraujoši darboties kopā ar bērniem, redzēt viņu gatavību izmēģināt ko jaunu, pašiem nezinot, kā to paveiks un kāds būs rezultāts,” stāsta S.Dāvida.
Bērnudārza skolotājas ir pārliecinātas, ka šis ir tikai sākums pasaku radīšanā, jo bērni jau ir izteikuši idejas nākamajām pasakām.

• Viktorija Slavinska-Kostigova

Pasaka “Polārlācis ar Olafu meklē dāvanas”

Mazie autori (5-6 gadi) Alise V., Viola, Efraims un Alise S. radīja savu pasaku “Polārlācis ar Olafu meklē dāvanas”
“Ziemā egles bija piesnigušas ar sniegu. Olafs pakratīja kādas egles zaru un sniegs uzkrita polārlācim, kurš gulēja zem egles. Polārlācis nobijās no aukstā sniega un piecēlās. Polārlācis izdomāja iet slidot uz dīķi. Slidas viņam nevajadzēja, jo slidošanai un bremzēšanai viņš izmantoja nagus. Polārlācis ieraudzīja rūķi. Rūķis iedeva dāvanas Olafam un polārlācim. Abi jutās priecīgi. Atnāca vilks un noņēma abiem dāvanas. Polārlācis un Olafs sajutās bēdīgi un nolēma doties meklēt savas dāvanas. Vilka māja bija mežā, tā izskatījās kā spocīgs koka namiņš. Vilks dāvanas bija atdevis saviem bērniņiem. Tie bija ļoti priecīgi. Polārlācis ar Olafu mežā apmaldījās, sajutās bailīgi un bēdīgi. Atrada vecu māju. Atnāca briedīši un, stāvot uz pakaļkājām, salaboja māju. Mājā bija garšīgi ēdieni, viņi atrada istabu, kurā sagaidīt rītu, jo jutās noguruši. Tad no rīta viņi gāja meklēt savas dāvanas. Pēkšņi ieraudzīja vilku alu un gāja tajā iekšā. Alā viņi ieraudzīja savas dāvanas. Lācis dusmīgi uzrūca, bet pēc tam sadraudzējās ar vilku un viņa bērniņiem. Beigās visi kopā sāka spēlēties.”