Komentārs: Bērniem ķīmija patīk labāk nekā mums šķiet

Arvien skaļāk tiek apspriesta ideja par centralizēto eksāmenu skaita samazināšanu, arī atteikšanos no dabaszinātņu eksāmena. Bērni no vecākiem dzird, ka ķīmiju nesaprata. Vēl kāds kontekstā ar sarežģīto mācīšanos skolā pabiedē – kad skolā tiksi līdz ķīmijai un fizikai, nu, tad tik redzēsi, ko nozīmē grūti! Ja vēl ziņās noklausās, ka labāk atteikties no eksāmeniem dabaszinībās, tad gribot negribot bērns aizdomājas – ķīmija laikam neizklausās labi, negribu.

Sabiedrībā ir daudz mītu par to, ka ķīmijas un citu STEM zinātņu (fizikas, bioloģijas, matemātikas) apguve ir pārāk sarežģīta un brīžiem neizprotama. Daudzi uzskata, ka ķīmija ir sarežģīts priekšmets, kurā nav vērts iedziļināties, jo “visticamāk, jebkurā gadījumā nesanāks”. Patiesībā ķīmija ir zinātne, kas ļauj veikt praktiskus eksperimentus un veicina izpratnes veidošanos par ikdienišķiem procesiem. Taču kā ieinteresēt bērnus un iemācīt viņiem mīlēt ķīmiju un zinātni kopumā?

Jāstrādā jau no agra vecuma

Zinātkāre tiek attīstīta bērnībā, kad bērns ir atvērts visam jaunajam un pasauli redz kā lielu brīnumu pilnu kasti, kurā viss ir iespējams. Tieši 5 līdz 10 gadu vecumā bērnam ir svarīgi sniegt iespēju izmēģināt visu interesanto un aizraujošo un vienlaikus eksperimentēt. Šajā vecumā konkrētās nodarbības rezultāts nav tik svarīgs, cik pats process un pozitīvās emocijas par to, ka bērns mācās un viņam sanāk darīt kaut ko patstāvīgi. Ir svarīgi neatņemt bērnam vēlmi mācīties un neradīt sajūtu, ka skola un mācības ir kaut kas garlaicīgs, sarežģīts un biedējošs. Diemžēl realitātē ir pretēji – “pagaidi, līdz būs jāsāk mācīties ķīmija” ir pietiekami izplatīts teiciens, ko bērni dzird no saviem vecākiem un tuviniekiem pirms 8.klases. Šobrīd arī sabiedrība, tostarp lēmumu pieņēmēji sāk deklarēt, ka dabaszinātnes, iespējams, ir jauniešiem par sarežģītu. Patiesībā bērni jau no mazotnes ir atvērti un gatavi mācīties, taču stereotipu potēšana agrāk vai vēlāk nostrādās kā attaisnojums. Ja bērniem tiek stāstīts, ka attiecīgi priekšmeti ir par sarežģītu, tad loģiski, ka tam var būt liela ietekme, it sevišķi brīžos, kad priekšmets kļūst izaicinošs.

Piemēram, ISMA starptautiskajā skolā “Premjers” tiek organizēts zinātnes pulciņš 1.-4. klasei, un tas bērniem ir kļuvis par nedēļas notikumu. Viņi nepacietīgi gaida iespēju piedalīties aizraujošos eksperimentos un redzēt kaut ko neparastu, ko citur izmēģināt nevarēs. Pulciņa dienā bērni ar prieku pilda mājasdarbus, risina uzdevumus un pat iegaumē dzejoļus. Un pamatskolas skolotājām ir mazs noslēpums – draudzīgā veidā tās saka: “Lai tiktu uz zinātnes nodarbībām, jāievēro skolas kārtības noteikumi un jāpilda mājasdarbi.” Šī pieredze parāda, ka bērniem mācīšanās var kļūt par interesantu procesu. Gada beigās skolēnam veidojas pozitīva saikne, proti, mācības ir interesantas, un šis process daļēji tiek iekodēts ilgtermiņā.

Mūsu pieredze rāda – kad skolēni sasniedz 8. klasi, kur ķīmija beidzot tiek pasniegta kā atsevišķs priekšmets, pusaudži ierodas pozitīvā noskaņojumā un ar lielām cerībām, jo kopš 1. klases viņiem stāstīts, ka ķīmijā būs eksperimenti, liesmas un krāsainas reakcijas. Viņi sagaida, ka varēs jaukt vielas, iegūt negaidītus efektus un darīt to visu viegli un bez teorijas apgūšanas. Tomēr ķīmija ir strukturēta zinātne, kas prasa ļoti labas pamatzināšanas, gluži kā valodu apguvē – bez vārdu krājuma un izpratnes par gramatiku tālu netiksi.

Kā uzturēt interesi?

Ķīmija ir cieši saistīta ar matemātiku, un daudziem skolēniem, kuriem ir grūtības ar sistemātisku domāšanu, ir sarežģīti apgūt šo priekšmetu. Skolotājam 8.-9. klasē ir jāmeklē līdzsvars. Ir svarīgi saprast, kad nepieciešams pastiprināt informācijas plūsmu un uzdevumu pildīšanu, un kad bērniem nepieciešams atpūsties un vienkārši priecāties par eksperimentu. Piemēram, Halovīna svētkos astotās klases skolēniem ļāvām izgatavot spīdošus “slaimus”, kas reaģē uz ultravioleto gaismu. Tā nav daļa no plānotās izglītības programmas, bet šāda “eksperimentāla” stunda sniedz enerģiju, lai vēlāk apgūtu sarežģītu un “sausu” tematu par oksidēšanas pakāpēm. Uz nākamo stundu bērni ieradās ar lielāku entuziasmu un gatavību iedziļināties.

Šādi mirkļi palīdz skolēniem saprast, ka zinātne nav tikai teorija, bet arī aizraujoši atklājumi un eksperimenti. Taču, lai uzturētu interesi par ķīmiju un citām zinātnēm vecākajās klasēs, skolotājam jāpatur prātā, ka 14–16 gadu vecumā pusaudži ir īpaši jūtīgi pret apkārtējo cilvēku viedokli. Daudzi kautrējas, baidās izteikt viedokli, kļūdīties un labāk izvēlas neiesaistīties stundās, lai izvairītos no kritikas – tas ir nelabvēlīgs psiholoģiskās aizsardzības mehānisms. Tāpēc skolotājam ir svarīgi saglabāt labas un uzticības pilnas attiecības ar skolēniem, rast līdzsvaru starp savu autoritāti un cilvēcību. Šāda pieeja ļauj radīt vidi, kurā skolēni jūtas pārliecināti, atbalstīti un droši. Un tas dubulto, pat trīskāršo skolēnu stundu efektivitāti salīdzinājumā ar nemotivētiem skolēniem, kuri pretojas zināšanu apgūšanai.

Runājot par motivāciju mācīties ķīmiju: kāpēc piespiest bērnus mācīties to, kas viņiem nepatīk? Tas ir neiespējami – ja posms no 5 līdz 9 gadiem bija izpostīts un tagad 8.-9. klasē skolēns vairs negrib neko un ir pretstatā ar visu pasauli, to var glābt tikai individuāls psihoterapeita atbalsts.

Ieguvēji būs nākotnes sabiedrība

Jāatzīst, ka zinātnieka karjera ķīmijas, fizikas vai bioloģijas jomā Latvijā ne vienmēr šķiet pievilcīga. Mums ir maz izcilu zinātnieku, ierobežots atalgojums, un trūkst uzņēmumu, kuriem šādi speciālisti būtu nepieciešami labi atalgojamos amatos. Izvēlēties ķīmiju kā specialitāti var tikai tas 12. klases skolēns, kuram piemīt noteiktas īpašības: pacietība, spēja koncentrēties un daudz un pastāvīgi mācīties, gatavība uz monotoniem darbiem, jo eksperiments ķīmijā nav vienkārši prieks un atklājumi, bet arī rūpīgs darbs. Dažkārt ļoti ilgs darbs, kas sastāv no atkārtojamām darbībām ar nelielām izmaiņām.

Tomēr nav jābaidās, ka interese par zinātni izzudīs. Mēs dzīvojam atvērtā informācijas pasaulē, un bērnus, kurus patiesi aizrauj viss apkārt esošais, interesēs arī ķīmija, fizika vai bioloģija – tādi jaunieši būs vienmēr. Piekļuve informācijai, tehnoloģijām un resursiem, piemēram, “YouTube”, palīdz bērniem atrast to, kas viņus patiešām aizrauj. Mums kā tautas un kultūras veidotājiem (skolotāji, mediji un valsts) jāvērš savu uzmanību interesanta video, audio satura un pat datorspēļu veidošanai, lai ieinteresētu un aizrautu mūsu skolēnus ar zinātnēm. Pat ja ne katrs skolēns kļūs par zinātnieku, tad 10–15 gadu perspektīvā mēs iegūsim aktīvus, ieinteresētus sabiedrības locekļus, kas palīdzēs attīstīt mūsu valsti.

– Jurijs Kirillovs, “International School Premjers” ķīmijas skolotājs MYP un IB DP programmā