Abonē e-avīzi "Dzirkstele"!
Abonēt

Reklāma

Kā klājas lielajiem dabas krājējiem — purviem?

Foto: Eva Mellēna

Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, kur purvi ir praktiski iznīcināti, mums ir samērā purvaina zeme, un tie aizņem četrus piecus procentus Latvijas. Kūdras augsnes Latvijā aizņem vēl vairāk – ap 10 procentus. Kāpēc purvi ir tik svarīgi, un ar kādām problēmām jāsaskaras to aizsardzībā?
Dabas aizsardzības pārvaldes “LatViaNature” projekta Biotopu un sugu aizsardzības ekspertu nodaļas vadītāja Agnese Priede atzīst, ka Latvijā purviem kopumā klājas labi – tie mūsdienās ir pietiekami aizsargāti. Diemžēl Eiropā ir valstis, kurās purvi ir neatgriezeniski iznīcināti, un tur vairs neko izdarīt nevar. Ziemeļeiropa ir purviem vis­bagātākā Eiropas daļa un šajā ziņā mazāk skarta. No trīs Baltijas valstīm Igaunijā purvu ir visvairāk, Lietuvā – mazāk, bet Latvija ir pa vidu. Arī problēmas purvu saglabāšanā ir līdzīgas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Diemžēl Eiropā ir valstis, kurās purvi ir neatgriezeniski iznīcināti, un tur vairs neko izdarīt nevar

Latvijā cilvēku darbības maz ietekmētu purvu ir aptuveni trešdaļa vai puse, bet pilnīgi dabisku purvu ir ļoti maz. Pārējie ir nosusināšanas vairāk vai mazāk ietekmēti. Pēdējos 20 gados īpaši aizsargājamās dabas teritorijās pakāpeniski tiek atjaunoti degradēti purvi, taču tas ir dārgs un sarežģīts process.
Latvijā nokrišņu apjoms ir lielāks nekā iztvaikojums, tāpēc var notikt pārpurvošanās. Latvijas purvi veidojušies pēcleduslaikmetā, taču to veidošanās turpinās arī mūsdienās, piemēram, bebrainēs – teritorijās, kur bebru rosība traucē ūdens noteci un rezultātā zemākas vietas aizaug ar purviem raksturīgajiem augiem, sāk uzkrāties kūdra. Neapturams process ir ezeru aizaugšana – nākotnē tie agri vai vēlu pārtaps par purviem. Šis process gan ir mērāms gadu simtos vai pat tūkstošos.

Purva dārgie pakalpojumi

Purvs varētu šķist tāds padrūms mitrs zemes gabals, kur nekas pat īsti neaug. Patiesībā purviem raksturīga savdabīga augu un dzīvnieku valsts, kā arī ir neatsverama loma ūdens līmeņa regulēšanā un atmosfēras oglekļa uzkrāšanā gan lokālā, gan globālā mērogā.
A.Priede purvus dēvē par dabas lielajiem krājējiem. Tie pietur ūdeni, lai tas tik strauji nenotek un neveidotos katastrofāli plūdi. Īpaši tas svarīgi vietās, kur cilvēks jau pacenties iztaisnot upju gultnes un notece kļuvusi daudz ātrāka. Purvs ar savu krāšanas spēju ļoti labi veic ūdens regulēšanas funkciju. Ja šo pakalpojumu pārvērstu naudas izteiksmē, tas mums dārgi maksātu.
Purvs piesaista atmosfēras oglekli. Oglekļa savienojumi ir tā sauktās siltumnīcefekta gāzes (SEG). Tas nozīmē, ka purvi palīdz mazināt zemeslodes pārkaršanu. Ir pierādīts, ka tie šajā krāšanā ir ļoti efektīvi. Purvi regulē arī mikroklimatu vietējā mērogā.
Purvos ir unikāla bioloģiskā daudzveidība. Tajos mītošās sugas diemžēl nekur citur kā vien purvā nevar rast mājvietu. Latvijas purvos sastopami vairāki desmiti īpaši aizsargājamu augu (vismaz 50 sugas) un dzīvnieku sugu – dažādas orhidejas un citi ziedaugi, tauriņi, gliemeži, putni u. c.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Problēmas ar padomju laiku mantojumu

Protams, purvi ir uzkrājuši un arvien uzkrāj (aptuveni 1,6 miljonus tonnu gadā – liecina Latvijas Kūdras asociācijas aplēses) arī vienu no Latvijas ievērojamākajām dabas bagātībām – kūdru. Šobrīd, pēc Latvijas Kūdras asociācijas datiem, tās ieguve notiek četros procentos no kūdras atradņu teritorijas, vidēji ik gadu izstrādājot 0,95 miljonus tonnu kūdras. Kopš 2000. gadiem nozare no enerģētiskās kūdras ieguves ir pārorientējusies uz dārzkopības kūdras nodrošināšanu, un šajā jomā esam vieni no vadošajiem pasaulē, kaut gan pašlaik Latvijā kūdras ieguve notiek salīdzinoši nelielos apjomos.
Par apjomīgāko purvu apgūšanas laiku varētu dēvēt pagājušā gadsimta 50.–60. gadus. Tad plašāk sāka izmantot specializētu tehniku kūdras rakšanai, un to varēja iegūt daudz vairāk. Taču vēl nopietnāk šajā laikā purvus ietekmēja toreiz veiktā vērienīgā meliorācija, lai purvainās teritorijas izmantotu mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Tiesa, kā atzīst A.Priede, ar meža produktivitātes celšanu ne vienmēr veicās, daudzos gadījumos koki ne īpaši labi auga šādās zemēs. Toties, ūdens līmeni pazeminot, purvs tika degradēts, un ietekme uz tā dabiskajām funkcijām un bioloģisko daudzveidību redzama vēl šodien.
Tieši no padomju laikiem mantotās degradētās purvu teritorijas ir lielākā purvu aizsardzības problēma, jo daudzviet vairs nav kam prasīt atbildību. Tāpēc meliorācijas un kūdras ieguves skarto purvu dabiskā mitruma atjaunošana pamazām tiek īstenota dažādos projektos, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu.

Neatstāt brūnu tuksnesi

Šobrīd ikvienam, kurš iegūst kūdru, ir jāparūpējas arī par izstrādātās teritorijas rekultivāciju. Nav noteikts, kādi tieši pasākumi jāveic, un uzņēmumi var lemt par tiem saimnieciski izdevīgāko variantu vai to nosaka zemes iznomātājs.
Rekultivācija var būt lauksaimnieciskā darbība, stādot dažādas kultūras, piemēram, dzērvenes, mellenes, vai ierīkojot aramzemes vai zālājus. Vai mežsaimnieciskā – apmežojot teritoriju. Taču tikpat labi tā var būt rekreācija, piemēram, ierīkojot ūdenstilpi. Teritoriju var arī apbūvēt. Galvenais ir neatstāt brūnu tuksnesi, kur nosusinātos apstākļos pastiprināti sadalās kūdra un izdala oglekli. Vēl trakāk, ja tas šādā stāvoklī aizdegas, jo tieši sauss tas deg vislabāk – tad izdalās liels ogļskābās gāzes daudzums, kā arī var būt apdraudētas apkārtējās teritorijas, un dzēšanas darbi ir sarežģīti un dārgi. Jārūpējas arī par ainavas atjaunošanu.

Purvs varētu šķist tāds padrūms mitrs zemes gabals, kur nekas pat īsti neaug. Patiesībā purviem raksturīga savdabīga augu un dzīvnieku valsts, kā arī ir neatsverama loma ūdens līmeņa regulēšanā un atmosfēras oglekļa uzkrāšanā gan lokālā, gan globālā mērogā

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Dabas aizsardzības pārvaldes speciāliste A.Priede atzīst, ka kūdras ieguves uzņēmumi labi apzinās veicamos pasākumus un jau laikus plāno rekultivāciju. Rekultivācija jāparedz jau brīdī, kad tiek plānota ieguve un tiek vērtēta potenciālā ietekme uz vidi. Taču kūdras ieguves periods ir garš – vairāki gadu desmiti –, un šajā laikā var mainīties politiskā un ekonomiskā situācija.
Jelgavas novada kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmums “Laflora” jau pirms 20 gadiem aizsāka teritoriju rekultivāciju ar ogulāju stādījumiem un pirms gandrīz 10 gadiem – sadarbību ar Latvijas zinātniekiem, lai kopīgu eksperimentu ceļā rastu arī citus efektīvus, saimnieciski izdevīgus un ilgtspējīgus izstrādātās Kaigu purva teritorijas izmantošanas veidus.
“Purva rekultivācija mums ir svarīga, jo mums ne tikai ir jāsamazina SEG emisijas no bijušajiem kūdras ieguves laukiem, bet arī jāmeklē veidi, kā tās varam vēl papildus piesaistīt, lai kompensētu tās emisijas, ko esam radījuši kūdras ieguves un pārstrādes laikā, un kļūtu klimatneitrāli,” stāsta kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmuma “Laflora” pārstāve Anda Zakenfelde.
Kaigu purva teritorija ir uzņēmuma īpašums, tāpēc jo svarīgāk, lai tas arī pēc kūdras ieguves pabeigšanas tiktu saimnieciski gudri tālāk izmantots. Sadarbība bijusi ar Eiropas Savienības LIFE pro­grammas līdzfinansētu projektu, Latvijas Universitāti, Latvijas valsts mežzinātnes institūtu “Silava”, Ezeru un purvu izpētes centru un citiem vietējiem zinātniekiem. Šobrīd daļa – 169 hektāri – Kaigu purva jau ir atvēlēta ogulāju stādījumiem – krūmmellenēm un liel­ogu dzērvenēm. Tiek pētīta arī brūkleņu ieaudzēšana un meklēti risinājumi papildu brūkleņu stādmateriāla sagādei, jo uzņēmums izpētījis, ka šo ogulāju zemsedze vēl vairāk samazina oglekļa izdalīšanos. Plāns ir brūklenes ieviest uzņēmuma priežu stādījumos. Ļoti noderīga uzņēmumam bijusi līdzdalība “LIFE REstore” projektā, kad pirmo reizi tika izmērīts, kādas ir reālas SEG emisijas, dažādos veidos apsaimniekojot bijušos kūdras ieguves laukus. Šajā projektā zinātnieki Kaigu purvā eksperimentēja arī ar dažādu koku sugu audzēšanu purva augsnē, uzlabojot to ar koksnes pelniem. Noskaidrojot, ka tieši priedes visvairāk samazina SEG emisijas, uzņēmums jau izveidojis 24 hektārus ar šīs sugas stādījumu. Uzņēmuma nākotnes plānos ir arī vērienīga vēja parka izbūve, arī tādā veidā kompensējot kūdras ieguves un pārstrādes radītās SEG emisijas.
Valmieras pusē strādājošais uzņēmums “Klasmann Deilmann Latvia” kūdru iegūst Āķu un Tēvgāršas purvā. Kūdra tur tiek izstrādāta jau kopš padomju laikiem. Kā atzīst uzņēmuma valdes loceklis Andis Gredzens, rekultivācijas pasākumi ir atkarīgi no konkrētās teritorijas – ja tā vairāk piemērota apmežošanai, tad tur tiek stādītas priedes, citviet tiek audzēti ogulāji – dzērvenes. Pagaidām tas netiek veikts lielās platībās, jo purva izstrāde turpinās un tikai uzņēmumam piederošajās teritorijās. A.Gredzens arī atzīst, ka atsevišķi rekultivācijas pasākumi, piemēram, sfagnu sūnu stādīšana, ir ļoti dārgi un uzņēmumam finansiāli neizdevīgi, jo, lai, piemēram, sagatavotu vietu šādiem stādījumiem, viens hektārs izmaksā aptuveni 70 tūkstošus eiro.

Neatstāt pusizēstu šķīvi

A.Priede uzsver, ka no dabas aizsardzības skatpunkta labākais risinājums, protams, izstrādātājās kūdras ieguves vietās būtu radīt tādus apstākļus, lai teritorijā atkal varētu atgriezties purvs. Lai spertu soli uz to, galvenais ir ūdens līmeņa pacelšana, jo bez mitruma purvs nespēj atjaunoties un pastāvēt. Kaut kas jau ieaugsies šādā vietā, bet tā nebūs purva ekosistēma. Vislabākos rezultātus pēc kūdras ieguves var cerēt iegūt, gan atjaunojot mitrumu, gan mērķtiecīgi ieviešot sfagnus vai citus purva augus. Sagrāvjotos purvos, kur nav iegūta kūdra, atjaunošana ir vieglāka – parasti pietiek ar grāvju aizsprostošanu vai aizbēršanu, bet sugas atgriežas pašas, skaidro A.Priede. Taču purva veidošanās ir ārkārtīgi lēns process – tas aizņem vairākus gadu desmitus vai pat simtus.
Arī kūdras ieguve ir ļoti ilglaicīgs pasākums. Vienā purvā kūdru iegūst gadu desmitiem. Piemēram, Kaigu purvā tas notiek jau simts gadu. Paredzams, ka turpināsies vēl gadus desmit. Citviet Latvijā ir kūdras ieguves skarti purvi, kur jau 50 gadus nekas nenotiek.
Kamēr blakus teritorijās kūdra tiek iegūta, ir diezgan grūti atjaunot purvam raksturīgo mitrumu. Bet citus rekultivācijas veidus, kas neprasa augstu ūdens līmeni, var ieviest jau tūlīt pēc kūdras ieguves pabeigšanas.
A.Priede uzskata, ka purvos, kurus šobrīd jau izstrādā, tas ir jāturpina darīt, jo nebūtu racionāli pārtraukt izstrādi tur, kur purvu ekosistēma jau ir sabojāta. Viņa salīdzina to ar pusizēstu šķīvi – to negribas mest ārā, bet nevar arī paglabāt. Viņasprāt, nav pieļaujams kūdras ieguvi uzsākt jaunos, dabiskos vai mazskartos purvos, kas būtu pilnīgi absurdi gan no dabas aizsardzības, gan klimata viedokļa. Eiropas Komisija kūdras minimālā pieauguma dēļ to neuzskata par atjaunojamo dabas resursu, turklāt visā garajā kūdras ieguves procesā tiek radīts ļoti daudz SEG emisiju. Šī iemesla, kā arī dabas aizsardzības apsvērumu dēļ ES zaļais kurss paredz kūdras ieguves, ja ne pārtraukšanu, tad būtisku ierobežošanu. Vēl gan nav zināms, kā tieši tas tiks īstenots dalībvalstu līmenī.
Kūdras nozare nepiekrīt šādai Eiropas Savienības nostājai, jo tā, nozaresprāt, galvenokārt balstīta uz enerģētiskās kūdras ieguves radīto ietekmi uz vidi. Turpretī dārzkopības kūdras izmantošana nerada tūlītējas oglekļa emisijas kā enerģētiskās kūdras sadedzināšana, tādēļ nepieciešama precīzāka pieeja un aprēķini ietekmes noteikšanai.

– Kristīne Sēnele

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
Gulbenes novads - Dzirkstele.lv komanda.