Inita Savicka
Studiju laikā Ieva Mūrmane, kura ir Gulbenes novada Kultūras pārvaldes vadītāja vietniece amatiermākslas jautājumos un kultūras projektos, sapņoja nokļūt dziesmu un deju svētkos. Dzīve viņai šādu iespēju arī deva – izbaudīt šos svētkus no organizatoriskās puses. Viņa bija pati galvenā svētku koordinatore mūsu novada dalībniekiem.
“Dziesmu un deju svētki ir viens liels izaicinājums un milzīgs projekts, kur iesaistīti ne tikai dalībnieki, bet ļoti vērienīga ir arī organizatoriskā puse. Man pašai šī ir pirmā pieredze, un izaicinājumu bija pietiekami daudz,” atzīst Ieva, kura sāka strādāt Kultūras pārvaldē šogad un burtiski tika ierauta lielo svētku virpulī.
“Pāris dienas mājās padomāju, ar savējiem aprunājos, vai es lecu iekšā šajā avantūrā vai ne. Un es mēģināju. Svētki ir pavadīti, un atsauksmes ir labas, tātad esmu izturējusi šo pārbaudījumu,” smaida Ieva, kura, gatavojoties šiem svētkiem un izbaudot pēc tam tos Rīgā, pārliecinājusies, ka šie svētki ir gan piedzīvojums, gan avantūra, gan izaicinājums, kā arī sevis pārvarēšana vistiešākajā nozīmē.
Modina ar dziesmu
Vienā no skolām mūsu svētku dalībniekus katru rītu ar dziesmu modināja Anita Birzniece. “Tur bija mikrofons un skaņa bija nodrošināta visās telpās. Anita no rītiem vienmēr dziedāja dziesmu. Tās bija nevis klasiskās dziesmas, bet, piemēram, no teātra repertuāriem,” stāsta Ieva.
Viņa spilgti atminas 2.jūlija rītu, jo Anitas paziņojums mikrofonā uzdzinis stresa sajūtu. “Dzirdu jau signālu, ka viņa tūlīt dziedās. Anita nodzied, un tad seko teikums, ka ir gadījusies neparedzēta problēma. Skolā bija speciāla gludināšanas telpa. Neparedzētā problēma bija tā, ka visi apzinīgi gludināja drēbes un reizē tika ieslēgti daudzi gludekļi, un sāk svilt. Pagarinātāji neizturēja slodzi. Bet darba grupa operatīvi strādāja un viss tika atrisināts,” piedzīvoto stāsta Ieva.
Viņa min arī faktu, ka Latvijas Nacionālā kultūras centra izstrādātajās ēdienkartēs nebija iekļauts dzēriens. Mūsu pašvaldība atbalstīja ideju par to, lai būtu ko padzerties, veicot papildu piemaksu. “Piemēram, Valmieras kolektīviem tā arī nebija dzērienu klāt, bet mums bija. Paldies mūsu pašvaldībai!” uzsver Ieva.
Paldies, nē!
Ieva atzīst, ka nebija nemaz tik vienkārši atrast cilvēkus, kuri visu svētku nedēļu ir gatavi strādāt skolās. Bija nepieciešamas divas medmāsas, kas dodas līdzi. “Zvanīju medmāsiņām, bet tās, kuras jau bija bijušas šajos svētkos, uzreiz teica: paldies, nē. Medmāsām jāpavada viss laiks savā telpā skolā. Jāgaida, jo ik palaikam dalībniekiem nepieciešama medmāsiņas palīdzība – bija, kam ģībonis nāca, kakli sāpēja, dejotājiem – noberzumi, sastiepumi. Paldies sociālo māju medmāsām, kuras atsaucās un brauca uz Rīgu strādāt,” uzsver Ieva.
Uz Rīgu devās arī mūsu pašvaldības policijas darbinieki un zemessargi, kuri nodrošināja kārtību, kontrolēja, lai skolās, kurās dzīvo mūsu novada svētku dalībnieki, nenāk svešnieki. “Ja kāda ballīte bija pārāk skaļa, tad tomēr nedaudz ierobežoja, lai ir arī miera stundas,” stāsta Ieva.
Svētku nedēļas sākumā skolā, kurā bija apmetušies mūsu dalībnieki, tika sarīkots novada kolektīviem iekšējs pasākums. “Elvis Kozlovskis un Dzintars Abakoks lika mūziku. Bija riktīga balle! To paši izdomājām un noorganizējām, jo dalībnieki bija tikko ieradušies, sanākuši kopā, un visiem acīs – dzirkstelīte, un gribas kopā būšanu,” priecājas Ieva.
Lepnums par savu novadu!
Emociju ziņā par viskošāko svētku pasākumu Ieva min tradicionālo dziesmu un deju svētku gājienu. Gājiena darba grupa – Sandra Dikmane, Sandra Zuša un Laima Šmite-Ūdre – paveica lielu darbu. “Īpaši daudz darba ieguldīja S.Dikmane ar savu mākslas skolas komandu – gan pie kultūrzīmju tapšanas, gan gājiena dalībnieku vizuālā tēla izstrādes,” uzsver Ieva.
Ieva stāsta, ka visi, kas gājienā redzēja Gulbenes novadu, izteikuši komplimentus. “Man pašai arī bija pacilājoša sajūta un lepnums par savu novadu. Izskatījāmies cēli! Uz gājienu visi ieradās savlaicīgi. Starpgadījumu nebija. Kaut kas gan bija aizmirsis karogu skolā, taču Juris Osis ātri to atgādāja. Protams, uztraukums bija, kā dalībnieki ieradīsies, vai visu būs paņēmuši līdzi, jo citiem šie bija pirmie dziesmu un deju svētki. Bet nebija nekādas aizķeršanās. Man pašai liekas, ja neizdzīvo gājienu, neesi bijis līdz galam svētkos,” saka Ieva.
Lai arī mēģinājumi prasīja no dalībniekiem daudz spēka, tāpat arī gulēts lielo svētku nedēļā tika maz, visi turējās braši. Arī pati Ieva atzīst, ka vēl esot jūtams nogurums, jo dienas bija garas, noslēguma koncerts un ceļš uz mājām arī paņēmis enerģiju, tomēr ir gandarījums par paveikto un prieks par emocijām, kuras var piedzīvot, tikai esot dziesmu un deju svētkos.
“Mēs pārstāvējām Gulbeni, un mums visu laiku bija saikne ar Latvijas Nacionālo kultūras centru. Kopā tas ir tik vērienīgs komandas darbs, un apziņa, ka pats esi daļiņa no tā tik fenomenālam pasākumam! Protams, bija dažādas grūtības, bez tām arī neiztikt, bet galarezultāts bija tik skaists un vērienīgs, ka liekas – visu var izturēt un visu var izdarīt,” uzsver Ieva. “Dziesmu un deju svētki ir izdzīvoti, un jau jālec iekšā nākamajā vilcienā, kas ir mūsu pilsētas svētki, kas tūlīt, tūlīt jau būs klāt.”
#SIF_MAF2023
