Dzirkstele.lv
Būdama Gulbenes luterāņu draudzes ērģelniece, jau pirms 20 gadiem sāku interesēties par šā dievnama vēsturi. Dzirdēju vecāko draudzes līdzcilvēku atmiņas un liecības arī par ērģelniekiem, kādi cits pēc cita gadu desmitiem kalpojuši mūsu baznīcā. Pamazām nonācu pie atziņas, ka 19.gadsimta otrajā pusē tie ir bijuši visas Latvijas mērogā vērā ņemami vārdi: Dāvids Cimze, Jēkabs Šmits, bet jo īpaši Jānis Krastiņš. Kad izkristalizējies būtiskākais, ka J.Krastiņš vērtējams kā latviešu profesionālās ērģeļspēles pamatlicējs, uzsāku par viņu meklēt un apkopot pieejamo informāciju senos laikrakstos, bibliotēkā, arī interneta vietnēs. Pa nelielam pienesumam šie materiāli ir sakrājušies un ir nostiprinājusies atziņa, ka līdzās mūsu novada lielajiem mākslas meistariem arī mūzikas laukā esam bijuši aizsācēji, latviešu pašapziņas modinātāji tālajā 19.gadsimta otrajā pusē.
40 gadus bijis ērģelnieks Vecgulbenes draudzē
J.Krastiņš, kurš 40 gadus godam kalpojis kā ērģelnieks Vecgulbenes draudzē, ir dzimis 1847.gadā Dikļos – Teņa un Annas Krastiņu ģimenē. Tēvs bijis drēbnieks un arī dārznieks. Tomēr dēlam vēlējis patiesi labu izglītību. Jānis pabeidzis Valkas Jāņa Cimzes skolotāju semināru (1865–1868). Bijis tuvs domubiedrs skolotājam, rakstniekam, mācītājam, pirmo latviešu dziedāšanas svētku organizētājam Dikļos – Jurim Neikenam.
Seminārā gūtā izglītība pavēra iespējas skolotāja un ērģelnieka darbam. Tālu izslavēta bija Vecgulbenes baznīca ar tās ērģeļu izcilo kvalitāti (meistara Augusta Martina darinājums). Tā kā pirmais ērģelnieks mūsu dievnamā bija J. Cimzes jaunākais brālis komponists D.Cimze, tad likumsakarīgi, ka semināra absolventam J.Krastiņam Cimzes ģimene ieteic doties uz Vecgulbeni.
1871.gadā nopietnais konkurss uz skolotāja un ērģelnieka vietu Vecgulbenes draudzē godam tika izturēts: tika rādīta paraugstunda skolēnu mācīšanā un vērīgai komisijai nospēlēta ērģeļmūzikas programma.
1933.gadā skolotājs Kārlis Martinsons savā vēsturiskajā izdevumā ‘’Draudzesskola’’ par šo notikumu rakstīja: “Mācītājs Šillings, barons Volfs un vēl kādi muižnieki sēdējuši altārī un kā koncertā klausījušies visu atbraukušo ērģelnieku spēli. Vecā Šillinga vaigs ar katru brīdi kļuvis priecīgāks un gaišāks. Mācītājs smaidījis vien, kad 24 gadīgais Krastiņš ar jaunekļa sparu un īsta mūziķa virtuozitāti “gāzis’’ vaļā ar visiem reģistriem… Baznīca dārdējusi vien. Pēc skaļām un garām prelūdijām, Krastiņš beidzis ar miera pilnām Dieva dziesmām… Tad visi sapratuši, ka par Gulbenes jauno skolotāju būs “tas jauneklis ar gaišiem matiem’’– Krastiņš.”
Turpmākos vairāk nekā 40 gadus – visu darba mūžu – Jānis Krastiņš bija Vecgulbenes draudzes ērģelnieks un 22 gadus skolotājs, arī draudzesskolas vadītājs, kurš skolēniem deva īpaši pamatīgas zināšanas vācu valodā, mācīja ērģeļspēli un centīgākos skolēnus gatavo iestājai augstās skolās. Viņš bija pēdējais skolotājs vācu laikmetā, kas skolā valdījis 140 gadus. Vācu skolas izglītībai bija nozīme, vai gan citādi latvju jauniešu garīgās izaugsmes ceļš būtu iespējams? Tomēr bija pienācis laiks arī latviešiem teikt savu vārdu.
Jānis Krastiņš arī pie ērģelēm Rīgas Doma baznīcā
J.Krastiņu līdzās Cēsu Augustam Aleksandram Zēbodem un Saldus mūziķim Oskaram Šepskim ar pilnām tiesībām var dēvēt par pirmo latviešu profesionālo ērģelnieku, īpaši uzsverot sekojošo: 1873.gada 27.jūnijā pirmo vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku Garīgās mūzikas koncertu atklāja latvietis – 26 gadus jaunais ērģelnieks J.Krastiņš no Vecgulbenes, apbrīnojami meistarīgi atskaņojot J.S.Baha fūgu sol minorā.
Mūsu novadnieks, literatūrpētnieks un zinātnieks Ojārs Zanders par to 2006.gada izdevumā “Vidzemes baltie lielceļi” rakstīja: “Jāņa Cimzes izvēle nav bijusi nejauša. Vecais Doms ir cilvēku kā bāztin piebāzts, kā vēstī svētku apraksts, kopā ar dziedātājiem tur ir apmēram 3600 cilvēku. Lai arī koncerta programmā vēl nav neviena latviešu autora darba, šī sarīkojuma nozīme ir grūti pārvērtējama. Pirmo reizi vācbaltu garīgajā citadelē, kur līdz šim spēris kāju tikai retais latvietis, sapulcējies tāds milzums nemācītās “bauru’’ kārtas pārstāvju. Un tie ne tikai bijīgi sēž un klausās, bet pat koncertē!”.
Vācieši gan nav centušies mēli lauzīt un svētku programmā tā arī bija rakstīts – spēlē Jan Krasting. Koncerta kvalitāte lika apbrīnā noelsties vācu muižniecībai. Latviešu jauno mūziķu sagatavotība un profesionālā degsme liecināja par neapšaubāmu nacionālās pašapziņas un kultūras veidošanos. Arī dziesmu svētku tradīcija tika iedibināta uz palikšanu.
J.Krastiņa vārds bija izskanējis, viņu apbrīnoja, daudzi meklēja iespēju atbraukt uz tālo Vecgulbeni klausīties viņa ērģeļspēli, pat tika lūgta iespēja mācīties pie viņa.
Šķietami vientuļā mūziķa darbošanās Vecgulbenē nebija pasīva. Ar lielu aizrautību J.Krastiņš spēlēja pats un mācīja ērģeļspēli citiem. Daudziem pat vairāk, kā to prasa draudzes skolas kursa programma. Vairāk nekā 20 gadus turpinājās J.Krastiņa rosīgā darbība Vecgulbenes draudzes skolā. Viņš joprojām sarakstījās ar J.Cimzi, kurš ar māsu Kristīni vairākkārt ciemojās Gulbenē. Ērģelnieks vadīja mūzikas dzīvi, komponēja, veidoja korāļapdares.
J.Krastiņš dedzīgi organizēja augstas kvalitātes koncertus Vecgulbenē. Vairākkārt dievnamā muzicēja brāļu Jurjānu mežragu kvartets, komponists un izcilais ērģelnieks Alfrēds Kalniņš, operdziedātāja Malvīne Vīgnere-Grīnberga. Komponists Emilis Melngailis 1933.gadā veltīja ērģelniekam J.Krastiņam dziesmu un publicēja to savā nošu krājumā.
Lai papildinātos ērģeļspēlē un labāk sagatavotos iestāju pārbaudījumiem Pēterburgas konservatorijā, pie J.Krastiņa Vecgulbenē veselu gadu mācījās Pauls Jozuus – vēlāk izcils latviešu koru diriģents un ērģelnieks.
J.Krastiņa ērģeļspēles meistarība tika pamanīta tālu aiz mūsu zemes robežām. Reiz viņš saņēma ielūgumu, vairāk pat izsaukumu – doties uz Pēterburgu muzicēt par godu Vācijas ķeizara Vilhelma I vizītei. Visā Pēterburgā nav atradies neviens līdzīgs un varošāks mūziķis. Ka uzdevums veikts godam, liecina Pēterburgā piešķirtā Atzinības medaļa.
Pārkrievošanas perioda pārbaudi neizturēja
Mazliet skumja un bezcerīga bija mūziķa un skolotāja J.Krastiņa dzīves izskaņa. Skolotājs strādāja Vecgulbenē sarežģītā laika sprīdī. Uzsākot darbu 1871.gadā, skolas mācības bija virzītas pārvācošanas garā, taču 19.gadsimta astoņdesmitie gadi nesa pārkrievošanas tendences, kuras J.Krastiņš nespējis realizēt. Viņš nezināja krievu valodu. Sākās konflikti ar inspektoriem, kaut gan gados vecais skolotājs pašmācības ceļā krievu valodu tomēr apguvis. Bet no darba draudzesskolā bija jāaiziet. Toties, ērģelnieka sols Krastiņam pienācās līdz mūža nogalei.
J.Krastiņa un viņa vecāku atdusas vieta ir Gulbenes vecajos kapos, un šīs atdusas vietas kopj Gulbenes luterāņu draudzes cilvēki.
Ir prieks, ka arī jaunajiem Gulbenes mūzikas skolas audzēkņiem ir iespēja apgūt ērģeļspēles pamatus un tradicionāli ik vasaru iepriecināt savus klausītājus gan pilsētā, gan Velēnas dievnamā.
— Daira Karole
