Ginta Alberte
Pagājušajā sestdienā ļaužu pilnajā Galgauskas kultūras namā pulcējās dažādu paaudžu galgausnieši, lai atzīmētu sava namiņa, kā to mīļi dēvē pašdarbnieki, simtgadi. “Mūsu namiņš ir visskaistākais novadā!” saka ansambļa “Veišu muzikanti” vadītāja Inga Zomerovska, un viņai noteikti piekrīt lielākā daļa bijušo un esošo galgausniešu.
Nama vēsture gan ir vēl senāka par simts gadiem, to datē ar 1908. gadu, kad enerģiskie galgausnieši dibina Dziedāšanas biedrību ar mērķi dažādot kultūras dzīvi kopumā. Kultūras dzīve arvien plauka, un bija skaidrs, ka ir vajadzīga tai pastāvīga mājvieta. 1924. gada 14.septembrī svinīgos apstākļos notika Galgauskas Dziedāšanas biedrības ēkas pamatakmens likšana ar vēstījumu, ka šis nams būs tā gaismas pils, kas nesīs svētību tagad un nākotnē.
Vēsturiskais foto, ko 1924.gadā iemūžinājis Ferdinands Knoks, simtgades jubilejas svinībās bija novietots zālē goda vietā, un šķita, ka visi, kas toreiz piedalījās, tagad, no debesu maliņas nolūkojoties, varēja būt gandarīti, ka nams nes svētību arī pēc simts gadiem, un cerams, ka nesīs arī nākamajā simtgadē. Arī pats pasākums sākās ar filmiņu, kurā Galgauskas kultūras dzīves vadītāja Līga Radiončika atgādināja nama vēstures pirmsākumus.
Viss bija “dievjaušība”
Viens no jubilejas pasākuma notikumiem bija Mārītes Dzenes grāmatas “Galgauskas stāsti un leģendas” atvēršana, kas paver gan jau zināmas vēstures lappuses, gan arī plašākai publikai mazāk zināmus faktus un atmiņu stāstus no Galgauskas pagasta bagātā dzīvesstāsta. Grāmata turpinājumos bija lasāma arī “Dzirkstelē”.
Mārīte atzīst, ka viss, līdz tapa grāmata, ir “dievjaušība”. Ierosme pieķerties grāmatas rakstīšanai radusies pērn notikušajā Galgauskas skolas salidojumā. Vadot ekskursijas pa Galgausku, viņa daudz gatavojusies un sapratusi, ka var izstāstīt tikai nelielu daļu, un tas bijis impulss, ka jāstāsta vēl.
“Pamatā grāmatai ir Galgauskai tik nozīmīgā vēstures pētnieka Alvila Klēbaha (1876–1958) ziņas par Galgausku, viņa manuskripts tagad glabājas pie mums mājās,” stāsta Mārīte.
Mārīte pati kļuva par galgausnieti, pirms vairāk nekā 50 gadiem šeit ieprecoties, tieši tagad atklājies, ka vīra Anduļa dzimta cieši saistīta ar A.Klēbahu (1876-1958). “Bet ar Klēbaha ziņām bija par maz, lai rastos stāsti, tāpēc tika uzrunāti daudzi galgausnieši. Bija liela atsaucība, neatceros, ka savās darba gaitās būtu ar tādu sastapusies, tāpēc grāmata ir daudzu galgausniešu kopdarbs. Tāpat kā biedrības nams tie arī tapuši ar lielu mīlestību pret Galgausku,” uzsver Mārīte.
Pagaidām grāmata iznākusi nelielā tirāžā, taču, ja interese būs, tad tiks nodrukāti papildu eksemplāri. Pagaidām to var iegādāties grāmatnīcā “Globuss”, Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrā un Stāmerienas pilī. Dāvanā jubilejas pasākumā to saņēma arī bijušie kultūras nama darbinieki, cilvēki, kas daudzus gadus veltījuši kultūrai, kā arī pašreizējie kolektīvu vadītāji.
Aizsardzībai, gudrībai un svētībai
Katrs kolektīvs bija gatavojis īpašu simtgades priekšnesumu. Piemēram, “Veišu muzikanti” savā repertuārā bija iekļāvuši bijušās galgausnietes Lailas Preises dziesmu “Mazā vēstulīte” ar viņas tēva Kārļa Simona vārdiem. Skeču izspēlēja Pārslas Lazdiņas vadītais amatierteātris “Rekvizīts”. Apbrīnojama ir galgausniešu mīlestība uz teātri, jo tad, kad Pārsla aicināja piecelties zālē tos, kuri ir piedalījušies kaut vienā teātra uzvedumā, piecēlās gandrīz visa zāle.
Bija tapuši arī jauni kolektīvi īpaši jubilejai. I.Zomerovskas vadītajam bērnu ansamblim “Veisīši” pēc vairāk nekā 20 gadiem bija pievienojušies kādreizējie bērnu ansambļa “Zvaniņi” dziedātāji. Inga atzīst, ka tas bija emocionāls pārdzīvojums, kad “Zvaniņi” sadziedāja ar jauno paaudzi – “Veisīšiem”. Kopumā pasākums Ingu saviļņojis līdz asarām, tāpat arī citus, kam dzīves lielākā daļa saistīta ar namiņu. Viņai gandarījums par M.Dzenes grāmatu, prieks, ka pasākumu kuplinājis koris “Liede” no Jaungulbenes, kuru vada bijusī galgausniete Ligita Plešanova-Jarusova, tāpat arī patīkams pārsteigums – jaunais trio. Bijušie galgausnieši Gregs, L.Plešanova-Jarusova un Jāzeps Drozds, kurš ir viens no “Veišu muzikantiem”, bija atkal apvienojušies pēc vairākiem desmitiem gadu, izveidojot vokāli instrumentālo ansambli.
Savukārt rokdarbu kopas “Vijata” dalībnieces bija sarūpējušas īpašu dāvanu namiņam. Vadītāja Aija Auzāne pasniedza L.Radiončikai Galgauskas rakstu zīmju salikumu, kas tapis sadarbībā ar zīmju pētnieku Modri Tenisonu – aizsardzībai, gudrībai un svētībai, kā arī pašu austo Galgauskas jostu.
“Mēs dziedāsim, kamēr varēsim!”
“Ir gandarījums, ka Galgauskā kultūras dzīve nav apstājusies, par spīti tam, ka iedzīvotāju paliek mazāk,” atzīst Inga un nenoliedz, ka bažas par nākotni ir, jo virs galvām kā negaiss briest arī novada kultūras dzīves reorganizācija. Bet viņa uzsver: “Lai vai kas, mēs dziedāsim, kamēr vien varēsim, lai notiek, kas notikdams!” To apliecina arī pārējie gan bijušie, gan esošie pašdarbnieki, jo dziesmas vēl pēc pasākuma nebeidza skanēt no jubilāra atvērtajiem logiem, piepildot apkārtni.
Savukārt L.Radiončika saka: “Pasākums bija ļoti sirsnīgs!” Sirsnību viņa sajutusi no visiem, kas uzstājās un kas skatījās, un kas bija kopā ar jubilāru. “Liels paldies visiem dalībniekiem, skatītājiem, atbalstītājiem, sponsoriem un čaklajiem, kuri palīdzēja jubilejas koncerta veidošanā!” viņa saka.
