Dzirkstele.lv
“Fonds Sibīrijas bērni” izdevis jaunu grāmatu – “Mātes Sibīrijā”. Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941.gada 14.jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem.
“1941.gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās – netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē.
1941.gada 14.jūnijā no Latvijas deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Deportācija lielā mērā ietekmēja sievietes – esot atšķirtām no saviem vīriem, uzņemoties visas rūpes par bērniem, vecākiem. Viņām ar visiem iespējamajiem līdzekļiem bija jācīnās par fizisko izdzīvošanu, tālu prom no ierastās vides, jāaudzina bērni, jāspēj veidot ģimenes sajūtu, jāpārdzīvo daudzas fiziskās un morālās ciešanas – vīra, arī bērnu zaudējums. Psihologu pētījumi liecina, ka deportācijas radītās traumas atstāj pēdas un tiek pārmantotas arī nākamajā paaudzē.
1946.gadā, kad bērnus bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai bērni varētu atgriezties Dzimtenē. 2000.gadā, kad sākām meklēt un intervēt Sibīrijas bērnus, dažas mātes vēl satikām, šajā grāmatā ir viņu atmiņas. Visvairāk pārsteidza ciešanas, sāpes, kas bija pārdzīvotas un spēja to atcerēties bez rūgtuma un ļaunuma.
Pagājuši jau vairāk nekā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien, un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst. Tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Tāpēc ir vajadzīga šī grāmata. Lai mēs nekad neaizmirstu… Mūžīga piemiņa latviešu Mātēm,” raksta grāmatas autore Dzintra Geka.
Grāmatu var iegādāties arī fonda mājaslapā “www.sibirijasberni.lv”, kā arī uz vietas LTV studijā Zaķusalā (tālrunis 28647939 vai 29273016).
Citāti no grāmatas
Māra Eiduka: “Mamma gāja meža darbos, šo to ēdamu mums atstāja, bet gadījās, ka citi bērni mūsu ēdienu apēda. Es saslimu… Mēnesi, ejot uz darbu, mamma šausmās gaidīja, vai es būšu dzīva, kad viņa pārnāks no darba. Mamma teica – labāk, ja nelaime nāk nezinot, jo tā pārdzīvot ir šausmīgi. Es slimoju aiz bada.”
Helēna Lakone: “Kad mani izsūtīja, man bija 34 gadi. Strādāju kolhozā, raku pagrabu. Tur bija vecākas sievas. Par daudz izraku zemi, trešajā dienā ar lāpstu strādāju tikai stūrī, biju slima. Gribēju nopelnīt. Mums deva maizes normu. Blakus atradās slimnīca, iegāju ārstēties. Mani izmeklēja. Es visa biju sapampusi. Nedrīkstēju vairs iet smagos darbos.”
Margrieta Silenieks (Otaņķe): “Mēs ticējām, ka ar vīriem būsim kopā. To, ka vīru nav, ieraudzījām, kad aizbraucām galā… Prasījām, protams, bet komunistiem bija sava atbilde – viņi nezinot, kur ir mūsu vīri.”
Atbildi pareizi…
… un, iespējams, saņemsi Dzintras Gekas grāmatu “Mātes Sibīrijā”.
1. 2012.gadā Patras filmu festivālā Grieķijā režisores Dzintras Gekas veidotā filma par 1991.gada barikādēm ieguva balvu kā labākā dokumentālā filma. Kā sauc šo filmu?
2. Kā sauc Dzintras Gekas dokumentālo filmu, kurā ir atainoti 1941.gada notikumi, kad Kirovā, Urālos, vilcienus sadalīja un tēvus aizveda uz Vjatlagu, Soļikamsku un citām nometnēm Sibīrijā, tā izšķirot ģimenes?
3. Nosauciet Dzintras Gekas filmu, kurā pētīti notikumi Otrā pasaules kara beigās, kad tūkstošiem bēgļu no Latvijas un visas Austrumeiropas pameta mājas, lai glābtos no “sarkanajiem atbrīvotājiem”!
Sūti atbildes līdz 5.februārim uz e-pastu “info@dzirkstele.lv” ar norādi “Konkursam” vai īsziņā uz tālruni 26415659, norādot vārdu, uzvārdu un tālruņa numuru!
Konkursa atbildes
24.janvārī laikrakstā “Dzirkstele” izsludinātā konkursa atbildes: 1. b) Imanta Cepīša vecāki dzīvoja Līkajā ielā; 2. a) Inguna Ula Cepīte savu nākamo dzīvesbiedru satika, dziedādama korī “Latvija”; 3. c) Ingunas Ulas Cepītes autobiogrāfisko romānu sauc “Ulsiks”. Ielūgumu 2 personām uz kora “Dzintars” koncertu saņēma Evija Lisicina.
