Novadniece žurnāliste Lauma Ozola, kura jau sevi pieteikusi dokumentālajā kino, tagad veido filmu par ilggadēju Gulbenes mūzikas skolas pedagogu, pūtēju orķestra diriģentu Donātu Veikšānu.

“Filma ir mana dāvana. Zvanīju skolotājam dzimšanas dienā, kad viņam palika 75 gadi, un apsveicu, sakot, ka vēlos uzdāvināt dokumentālo filmu. Filmas ideja ir mana, arī orķestra salidojums ir mana iniciatīva, pati arī meklēju sponsorus. Tas nav mūzikas skolas projekts, lai arī mūzikas skolai šogad apritēja 65 gadi, bet šeit cilvēkiem nevajag vilkt paralēles. Šeit mēs abi ar skolotāju turam roku uz pulsa un tiem, kurus personīgi piesaistu. Filma būs par Veikšāna mūzikas mūžu, par gadiem, kuri pavadīti diriģējot,” uzsver Lauma.

– Kāpēc tieši filma par orķestri un Donātu Veikšānu?

– Kad skolotājs vēl strādāja Gulbenes mūzikas skolā un vadīja mūzikas skolas pūtēju orķestri, šis kolektīvs man un daudziem bija otrā ģimene, tāpēc filma ir mazākais, kā es varu pateikt “paldies”. Diemžēl Covid-19 iztraucēja manus plānus, un pēc pandēmijas bija pienācis pēdējais laiks sākt savu ceturto dokumentālo filmu – par baletdejotāju Viktoriju Jansoni. Tagad atskatoties es varu būt tikai pateicīga, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Šogad D.Veikšānam aprit pusgadsimts, kad viņš pirmo reizi sāka diriģēt orķestri. Diriģents orķestri Gulbenes kultūras namā sāka vadīt 1974.gadā, un ir vērts šo notikumu atzīmēt. Abas ar dvīņumāsu Leldi līdztekus organizējam arī mūzikas skolas orķestrantu salidojumu, kas būs filmas pirmizrādes otrajā daļā. Manuprāt, šī būs īpaša satikšanās, jo skolotājs daudzus nav redzējis vaigā, turklāt vairākus gadus, un arī paši orķestranti nav cits citu satikuši gadiem. Ceru, ka orķestranti atnāks uz salidojumu 2.novembrī, kas notiks Gulbenes novada kultūras centrā pulksten 18.00, noskatīsies filmu, samīļos skolotāju un parunāsies cits ar citu, kā arī, iespējams, atjaunos kādu senu un mazliet aizmirstu draudzību.

– Ko ar šo filmu īpaši gribi pateikt?

– Mans kā režisores un filmas autores galvenais uzdevums ir izstāstīt skolotāja vērienīgo mūzikas mūžu, parādot viņa personību un plašo sirdi. Vēlos, lai šī ir filma, kuru vēlamies noskatīties atkal un atkal, sanākot visiem kopā arī pēc gadiem divdesmit. Diriģents savā karjerā ir paveicis nenovērtējamu darbu, izskolojot pūtēju plejādi un ne tikai. Tikai tagad, būdama pieaugusi, varu nojaust, cik daudz viņš patiesībā veltīja mums – laiku, nervus, sviedrus, negulētas naktis. Viņš man ir pacietības un disciplīnas piemērs, jo pa šiem gadiem mūzikas skolas orķestris, ko viņš tolaik vadīja, ierakstīja trīs kompaktdiskus, kas ir atskaite par ieguldīto darbu mēģinājumos. Tie ir bijuši neskaitāmi koncerti mājās, kā arī ārpus Latvijas. Skolotājs mūs veda pasaulē. Nemaz nerunājot par konkursiem, skatēm, no kurām Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris vairākas reizes pārbrauca ar augstākajiem punktiem, aiz sevis atstājot mūzikas vidusskolu orķestrus. Tāpat bieži skolotāja programma bija uz 12 minūtēm un viņa rakstītās skaņdarbu aranžijas nebija no tām vieglākajām. Un, lai arī bijām bērni, viņš ticēja mums, ka mēs varam nospēlēt, mēs sagatavosimies, un tā tas arī bija. Viņš daudz teica mums, ka esam tie, kas varam visu. Ticība mums bija neaprakstāma no viņa puses! Turklāt skolotājs daudziem ir bijis arī kā tēvs, kas, manuprāt, komentārus vairs neprasa.

– 15 gadi tev pašai kopā ar orķestri Veikšāna vadībā!

– Šī filma ir arī mana dāvana diriģentam tāpēc, ka es pati precīzi pusi savas dzīves pavadīju orķestrī. Kopā tie bija 15 gadi no 2003. gada, kad sāku spēlēt mūzikas skolas orķestrī, man bija 9 gadi. Sāku ar flautu, bet pēc tam nonācu pie tenorsaksofona. Atklāti sakot, reizēm vēl ilgojos pēc tā dzīves posma, manī dzīvo vēl tas sentiments par visu piedzīvoto, kaut kā tas mani nelaiž vaļā, jo bija skaists dzīves posms, lai gan saprotu, ka dzīve jau rit uz priekšu. Kad devos studēt uz Rīgu, tieši orķestris, ko vadīja Veikšāns, bija tas, pēc kā ilgojos visstiprāk. Esmu pateicīga par visu, ko skolotājs man iemācīja. Un iemācīja daudz, piemēram, ko nozīmē būt uz skatuves, ko nozīmē uzstāties, tieši viņš man ir iemācījis, ko nozīmē mērķtiecīgs, neatlaidīgs darbs. Mums mēģinājumi bija arī sestdienu rītos, kad draugi vai nu gulēja, vai dauzīja bumbu pagalmā, jau tad viņš rādīja, ka visam apakšā ir milzīgs darbs. Ja vēlies rezultātu, bez darba nekā nebūs. Veikšāns jau tad mums mācīja dzīves skolu. Skolotājs patiesi ir viens no manas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem, cilvēks ar lielo burtu. Un orķestris vienmēr man būs īpašs, lai kur es būtu, lai ko es ikdienā darītu. Piedzīvotais ir mana bagātības sala, un zinu, ka tāpat jūtas daudzi no orķestrantiem, jo mums visiem ir savas atmiņas, piedzīvotais, orķestra braucieni uz ārzemēm, defilē dzīve, dziesmu un deju svētki, diski un mūzika, ko neviens neatņems.

– Kas tieši būs filmā? Intervijas, atmiņas, notikumi, vēsturiski kadri?

– Mana misija ir filmā parādīt pagātni, to mūzikas dzīvi, kas bija, tikai ar šodienas acīm. Tajā pašā laikā jau tagad apzinos, ka tā būs atmiņu filma, jo daudz strādāšu ar arhīvu, piesaistīšu cilvēkus, meklēšu kādus ierakstus no tālākas pagātnes. Filmu izkrāsos arī skolotāja audzēkņi. Pirmās intervijas, kurās piedalījās mūziķi Vilnis Kundrāts, Gvido Brenčevs, Viesturs Grapmanis un Artūrs Haritonovs, jau ir nofilmētas, un tās ir atklātas un aizkustinošas. Jau intervējot, man acīs bija asaras. Esmu pateicīga, ka viņiem visiem šī filma arī ir svarīga. Tāpat priekšā ir filmēšana ar skolotāja meitām un mazmeitu, kas ir pārņēmusi skolotāja iesākto mūzikas ceļu. Šī būs īpaša filma. Patiesa un tāda, kas atstās pēdas. To jau tagad zinu. Nemaz nerunājot, par skolotāja interviju, kas jau ir nofilmēta studijā. Un tas, ko varu jau tagad, pēc pirmajiem kadriem, atklāt – šī filma pārsteigs!

– Kur norit filmēšanas process?

– Pirmā filmēšana divu dienu garumā notika maija izskaņā, studijā “Berga foto”, pie mana krusttēva, ierakstot intervijas. Jūlijā filmēšanas turpināsies. Esmu sākusi darbu arī pie arhīva, bet priekšā ir mežonīgs darbs, jo viss tikai tagad sākas, esmu zemajā startā, arī filmas nosaukuma vēl nav, bet tas atnāks. Ar mani tā ir – kad sāku strādāt pie montāžas, tad mūza apciemo mani, par šo nesatraucos. Tāpat arī manas orķestra draudzenes, pazīstot mani, saka, ka šī, kas jau ir piektā dokumentālā filma, ko uzņemu kopā ar savu studijās iegūto draudzeni Žaneti Felsu, kas filmu balsta tehniski, saka, ka tā būs visvieglākā, jo skolotājs uzticas visvairāk no visiem iepriekšējiem filmu varoņiem. Tam es piekrītu, jo es izaugu viņa acīs, turklāt viņš seko manām darba gaitām šodien līdzi, par to esmu laimīga un pateicīga, jo viņš redz, kas ir kas, un zina, ka izstāstīšu viņa stāstu. Tā ir laime, ka uzticas! Šī, protams, būs mana dzīves svarīgākā filma līdz šim, kas momentā viegluma svarus sašūpo, jo atbildība ir pavisam cita, – tā ir dubultā. Tajā pašā laikā jau tagad zinu, ka šī filma ir mūsu. Tā nav un nebūs mana kā iepriekšējās četras, jo šo filmu dzen uz priekšu Veikšāns un pats orķestris, nezinot to, es esmu tikai tilts. Paldies arī maniem kino “vīriem”, kurus jau šodien tā saucu, jo viena es nespēju filmu aizvest līdz skatītājiem un TV ekrānam. Man ir komanda, par kuru esmu pateicīga, jo viņiem visiem mirdz acis, arī šajā filmā, kas man ir vistuvākā, bet viņiem vistālākā. Filmas gaitā ar mani un Žaneti būs kopā gan operators Rolands Zubačs, gan operators Kristaps Purmalis, kas jau bija studijā kopā ar mums. Tāpat paldies arī tehniskajiem balstiem: Rihardam Romušam un Oskaram Andersonam. Piektā filma un mana komanda aug. Un tas ir skaisti, ka tieši ar Veikšāna filmu, jo šī ir filma, kas sauc atpakaļ pie saknēm, liekot novērtēt pagātni un skatoties nākotnē.

Donāts Veikšāns: “Bez vēstures neiztikt!”

Sarunā ar “Dzirksteli” D.Veikšāns atceras, kā tālajā 1973.gadā viņam uzticēja Gulbenes kultūras namā pūtēju orķestra vadīšanu. “Toreiz es redzēju, ka ar tiem spēkiem, kas tur ir, es netikšu galā.

Viņi bija jau gados, un, kā saka, bez 50 gadiem nevarēja iesākt spēlēt un pēc 50 vairs nevarēja spēlēt. Šādu situāciju es nevarēju pieņemt, paralēli sāku skolēnus piesaistīt. 1974.gadā pie mūzikas skolas dibināju skolēnu orķestri un labākos jauniešus aicināju uz kultūras namu. Ar tādu uzrāvienu sākām, ka piešķīra mums 1977.gadā tautas kolektīva nosaukumu. Paralēli attīstīju skolas orķestri, kurš ar panākumiem uzstājās televīzijas konkursos un kuplināja tautas pūtēju orķestra sastāvu. Tur spēlēja paši labākie bērni. 2000.gadā aizgāju no kultūras nama un tad ar pilnu jaudu sāku strādāt ar bērniem mūzikas skolā. Ar mūzikas skolas orķestri visu Eiropu izspēlējām, daudzus pasākumus kuplinājām gan pašu mājās, gan ārzemēs, bija gan koncerti, gan konkursi. Bērniem bija, kur attīstīties, nebija malšanās tikai uz vietas,” uzsver D.Veikšāns. Diriģents joprojām savus orķestrantus mīļi dēvē par bērniem, un var just, ka saiknes ar viņiem joprojām ciešas. Viņš stāsta, ka pirms pieciem gadiem bijis īpašs ielūgums piedalīties pasākumā Čehijā, lai tā varētu nosvinēt viņa diriģenta karjeras 45 gadu jubileju. “Tas uzaicinājums nāca pirms tam kādā pasākumā Polijā, kur čehu diriģente mūs īpaši uzaicināja, un tā tie bērni toreiz padzirdēja, ka šāda jubileja vispār ir. Bet tā sanāca, ka aizgāju no mūzikas skolas un tas neizdevās, – man ļoti žēl, ka tā notika. Tagad bērni atkal atcerējās, ka tuvojas jau 50 gadu jubileja. Iecere tiešām plaša – lai Laumai viss izdodas! Nav man vairs tā spēka, lai palīdzētu, es varu tikai stāvēt blakus,” uzsver D.Veikšāns.

Viņam ir milzīgs prieks, ka atceras un piemin vēsturi. “Mums ir bijuši daudz labi, pieredzējuši kolektīvi, atsaucība par viņu uzpasēšanu, atcerēšanos, manuprāt, mūsu novadā varētu būt lielāka, varbūt es kļūdos. Bet bez vēstures nekad neiztiksim, nekad, mums tas pats jādara šodien un jālūdzas arī par nākotnes cilvēkiem, kas strādā šajā kultūras laukā,” uzsver D.Veikšāns.