Vēsture: Gulbenei — 800 gadi

Pirmo reizi rakstītā veidā Gulbenes vārds minēts 13.gadsimtā Tālavas dalīšanas līgumā

2024. gadā atzīmējams ievērojams notikums Gulbenes vēsturē – 800 gadi, kopš Gulbene minēta rakstītajos vēstures avotos.

Daudziem mums zināms, ka nosaukums “Gulbene” pilsētai oficiāli piešķirts 1928.gadā. Ievērojami mazāk skaidrības par to, kādēļ tieši šāds nosaukums pilsētai piešķirts. Pilsēta taču izveidojās Vecgulbenes miesta teritorijā. Kādēļ tai nav Vecgulbenes vārds?

Vairākus gadsimtus pastāvējušās muižas nosaukumi dažādos laikos bija atšķirīgi: Schwanenburg, Alt-Schwanenburg, Vecgulbene. Šķiet, ka nosaukums “Gulbene” bija zudis uz visiem laikiem!

Pilsētu un miestu tiesības

Viens no Latvijas valstī aktuāliem jautājumiem 1920.gados bija pašvaldību – pilsētu un miestu tiesības. Pilsētu pašvaldību dzīvi vēl vairākus gadus pēc Latvijas neatkarības kara (1918-1920) beigām regulēja vairākkārt labotais bijušais Krievijas pilsētu nolikums. Savukārt miestu tiesisko stāvokli noteica un dzīvi regulēja 1920.gada 15.novembrī pieņemtie pagaidu noteikumi. Pagaidu noteikumi miestiem teorētiski paredzēja tādas pašas tiesības kā pilsētām. Tomēr praksē izrādījās, ka nodokļu, pašpārvaldes un vēl citās lietās tā nav. Iedzīvotāju skaita ziņā miesti līdzinājās vai pārspēja vairākas jau pastāvošās pilsētas.

Saeimā visai ierasta prakse bija lemšana par pilsētas tiesību piešķiršanu kādam miestam, kas pastāvējis jau Krievijas impērijas laikā. Tomēr līdztekus tam bieži apdzīvotajās vietās norisinājās jaunu miestu veidošanās process. Arī ar Valkas apriņķa padomes lēmumu nodibinātais Vecgulbenes miests (1920.gada 4.septembrī) auga ļoti strauji un pretendēja uz pilsētas tiesībām.

Miestu tiesiskā stāvokļa sakārtošanai Saeimas pašvaldības komisija jau 1923.gadā izstrādāja likumprojektu, bet Saeimā diemžēl tas netika pieņemts. Pēc pāris gadiem sākās darbs pie dokumenta, lai miestiem piešķirtu pilsētas tiesības. 1926.gada beigās komisija šo darbu uzdeva veikt apakškomisijai.

Pavisam drīz likumprojekts bija gatavs un paredzēja pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem, tajā skaitā arī Vecgulbenei. Pirmoreiz Saeimas sēdes darba kārtībā to iekļāva 1927.gada 22.novembrī, kad deputāti tika aicināti likumprojektu izskatīt steidzamības kārtībā.

Likumprojekta galvenais referents bija Saeimas deputāts un pašvaldības komisijas pārstāvis Kārlis Būmeisters, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Virzot sagatavoto “Likumu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem”, viņš izstāstīja komisijas viedokli par nepieciešamību piešķirt pilsētu tiesības vairākiem miestiem vienlaicīgi. Referents norādīja, ka “miestu iedzīvotāji pilsētu kongresos vairākus gadus no vietas ir uzstājušies, lai viņiem dod pilsētu tiesības”.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli viens deputāts varēja iegūt iespēju izteikties par atbalstu steidzamībai, bet otrs pret to. Vienīgais, kurš izmantoja iespēju runāt šajā jautājumā, bija Zemnieku savienību pārstāvošais H.Enzeliņš. Viņš teica, ka komisija nav pamatojusi nepieciešamību piešķirt pilsētas tiesības tik daudziem miestiem vienā reizē. Turklāt ar vairākiem piemēriem mēģināja pārliecināt, ka valsts viennozīmīgi zaudēs nodokļu ieņēmumu ziņā, ja Saeima pieņems šo likumprojektu.

Deputātu balsojumā likumprojekta pieņemšana steidzamības kārtībā tika noraidīta.

Steidzamības kārtībā izskatāmo likumprojektu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem Saeimas sēdē otro reizi virzīja 1928.gada 7.februārī. Par galveno referentu un likuma virzītāju Saeimas pašvaldību komisija atkal deleģēja K. Būmeisteru. Šoreiz likumprojekta izskatīšana steidzamības kārtā tika pieņemta vienbalsīgi. Vispārējās debatēs iesaistījās vairāki deputāti, kuri, dažādi pamatojot, gan atbalstīja, gan noraidīja izstrādāto dokumentu.

Rezultāts izrādījās labāks nekā iepriekšējā reizē, jo ar 47 deputātu balsīm par un 35 pret, atturoties vienam deputātam, likums tika pieņemts.

Ar “Likumu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem” tika noteikts saglabāt visus līdzšinējos miestu nosaukumus, izņemot Madonas apriņķa Vecgulbenes miestu, kuram piešķirts nosaukums “Gulbene”. Pilsētas robežās esošie ceļi, ielas un sabiedriskie laukumi kļuva par tādiem, kas atrodas vispārīgā lietošanā. Likums noteica arī to, ka Gulbenes pilsētas dome sastāv no 17 locekļiem.

Šo Latvijas Republikas Saeimas pieņemto likumu Latvijas Valsts prezidents Gustavs Zemgals izsludināja 1928.gada 11.februārī.

Likums stājās spēkā pēc divām nedēļām, tātad 1928.gada 25.februāris kļuva par Gulbenes pilsētas dzimšanas dienu.

No “Vecgulbenes” uz “Gulbene”

Pirmo reizi rakstītā veidā nosaukums “Gulbene” minēts 13.gadsimtā sastādītā dokumentā “Tālavas dalīšanas līgums” (dokumentā vietas nosaukums – Gulbana). Atsaucoties tieši uz šo vēsturisko faktu, Saeimas pašvaldību komisijā izstrādātajā likumprojektā iestrādāja atsevišķu pantu par nosaukuma maiņu no “Vecgulbenes” uz “Gulbene”.

Līdz mūsdienām saglabājušies Tālavas dalīšanas līguma divi oriģināla eksemplāri, viens atrodas Polijā firsta Čartoriska bibliotēkā, otrs Zviedrijā Stokholmas Valsts arhīvā. Vēsturnieki Tālavas dalīšanas līgumu, kas bija vienošanās starp Rīgas bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeņa mestru Folkvīnu par Tālavas un Adzeles zemju savstarpēju sadalīšanu, datē ar 1224.gada 21.-24.jūliju. Īpaši nozīmīgs šis dokuments ar to, ka tajā ierakstīti vairāki seno latgaļu teritorijas vietu nosaukumi, tajā skaitā arī Gulbene (Gulbana). Zinot šo līguma noslēgšanas gadu, jāsecina, ka šogad atzīmējama 800.gadskārta, kopš Gulbenes nosaukums pirmo reizi fiksēts vēstures avotos.

— Vēsturnieks Anatolijs Savickis