Pirmdiena, 15. decembris
Johanna, Hanna, Jana
weather-icon
+2° C, vējš 0.45 m/s, DR vēja virziens

Dzimta un brīvība

Vakar vēlais pavasaris iepriecināja ar siltu un saulainu maija dienu. Radiem laukos tieši vakar beidzot saplaukušas narcises dārzā.

Vakar vēlais pavasaris iepriecināja ar siltu un saulainu maija dienu. Radiem laukos tieši vakar beidzot saplaukušas narcises dārzā. Pa vienu diennakti! Mājās televīzijā vērojām, kā mūsu Valsts prezidentei veicas vizītē Krievijā. Vēl aizvakar uzmanības centrā bija ASV prezidenta vizīte Latvijā. Mājās runājām par Abreni. Par to, ka robeža šķir radu no rada gluži kā Berlīnes mūris. Latvijai vajag Abreni atpakaļ! Vai kādreiz tas notiks?
Vēl pirms dažām dienām atzīmējām Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienu. Atcerējāmies, kā tas bija – pirms 15 gadiem. Zāle bija zaļāka, kokiem lapu bija vairāk, ziedi bija saplaukuši… “Jā, es ļoti labi to atceros. Pirms 15 gadiem. Tēva māju pagalmā 4.maijā stādījām puķes dobē – sarkanas un baltas, sarkanas un baltas… Strīpām. Paraudājām. Tēvs vēl iznesa mums pa “čarkai”,” privātā sarunā vakar man sacīja kāda paziņa. Saku – nākamgad satiksimies šajā pagalmā, sapulcināsim dzimtu un uzrakstīsim par to “Dzirkstelē”!
Vakar Krievijas televīzijā ziņās skatījāmies sižetu par kādu krievu sievu. Viņa 14 gadu vecumā aizgājusi karot pret vāciešiem. Darījusi to ar granātām, ar šaujamrīkiem, pratusi nogalināt pretinieku ar trāpīgi mestu nazi… Viņas sapnis pēc kara bijis uzcelt pieminekli kritušajiem cīņubiedriem. To uzzinājis Krievijas prezidents, pirms diviem gadiem negaidīti ieradies ciemos, uzdāvinājis naudu un “Volgu”. Sieviete īstenoja sapni. Piemineklis tapa, un tas ir unikāls, jo ietver kara ainas un mierlaiku dzīves vīziju. Ekrānā kara veterāne raudot teica: “Kāpēc, kāpēc mēs nogalinājām cits citu?” Kāpēc tas notiek joprojām?
Ir pārvērtēšanas laiks vēsturē, politikā. Bet vai dzimtās? Kolēģe stāsta, ka viņas tēvam – latvietim – bijis 18, kad paņemts leģionā. Aizbēdzis. Pametis formu rudzu laukā un atgriezies mājās baltās apakšbiksēs… Taču tur priekšā – sarkanarmieši, kas puisi aizveda līdzi dienēt savā armijā. Viņš pēc kara atgriezās mājās. Noguris, vecāks, bet dzīvs. Mans vecaistēvs – baltkrievs – arī atgriezās mājās no dienesta Sarkanajā armijā – kontuzēts, ievainots. Mana tēva vecākais brālis – latvietis – no leģiona neatgriezās, bet otrs brālis – arī latvietis – no dienesta Sarkanajā armijā pārnāca sakropļots. Aizvakar es biju pie sava vectēva kapa, vakar noliku iedegtas svecītes Brāļu kapos. Kādas citas mazmeitas vietā, kas dzīvo Ukrainā vai Baltkrievijā, kas uz šejieni neatbrauks. Mans tēvs piezvanīja brālim un apsveica svētkos. Mēs pieminējām visus tuvos, kas piedzīvojuši Otro pasaules karu, mājās izdzērām pa glāzei konjaka. Par dzimtām bez politikas un robežām! Un par iekšējo brīvību, kas šodien ir dota ikvienam, dzīvojot brīvā Latvijā!

Komentāri

Dzirkstele.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.