Jau kuro reizi Akvelīna šķērsoja istabu, lai vēl un vēlreiz paskatītos uz gleznu – nekrāsotā koka rāmī iemūžinātu ceriņu klēpi. Pirmajā viņas un Armīna kopdzīves gadā šķita, ka no tās vēl vēdīja tik pazīstamā ceriņu smarža un atmiņas.
1.
Jau kuro reizi Akvelīna šķērsoja istabu, lai vēl un vēlreiz paskatītos uz gleznu – nekrāsotā koka rāmī iemūžinātu ceriņu klēpi. Pirmajā viņas un Armīna kopdzīves gadā šķita, ka no tās vēl vēdīja tik pazīstamā ceriņu smarža un atmiņas. Jā, tas bija skaists laiks… Pavasaris, ziedos slīgstoši ābeļdārzi un reibinoši skūpsti, neprātā ziedošas pieneņu pļavas, saules pielietas dienas un nākotnes plāni, un tad šī nakts ar Armīna neparasto bildinājumu – ceriņiem izklāto istabu un violeto sveču trīsuļojošām liesmiņām. Ceriņkrāsas vārdi un ceriņkrāsas izjūtas… Neaizmirstami mirkļi, kurus, nu jau iemūžinātus gleznā, Armīns Akvelīnai pasniedza kāzu dienā. Pirms sešiem gadiem. Šobrīd viņš atradās tālu prom, un, kā vēstīja pirms dažām dienām saņemtā vēstule, pēc dažām nedēļām viņš salaulāsies ar kādu plašai sabiedrībai zināmu mākslas kritiķi. To, kura rakstījusi recenzijas par viņa darbiem, palīdzējusi sagatavot izstādi un, saucot lietas īstajā vārdā, – izsisties uz augšu.
Šobrīd glezna ar ceriņiem vairs nebija aktuāla, un Akvelīna pēkšņi saprata, ka tā kļuvusi pat traucējoša. Grūti paciešama. Tāpēc šodien prātu pārņēmusī doma – uzdāvināt šo gleznu draudzenei – šķita arvien pieņemamākā un pat vēlama. Vairs nekas šajā istabā neatgādinās par Armīnu…
Nocēlusi gleznu no sienas, Akvelīna konstatēja, ka tā patiešām vēl ir labā stāvoklī. Vienīgi rāmis vietām izskatās nedaudz nobružājies, bet tas jau ir pavisam viegli novēršams. Jau rīt viņa veikalā nopirks balto krāsu, un līdz piektdienai glezna būs gatava dāvināšanai. Zandas jaunajā dzīvoklī tā patiešām būs derīga lieta. Neko daudz mēbeļu draudzenei nebija, glezna pie kailajām sienām ienesīs zināmu mājīgumu un apdzīvotības sajūtu, – nosprieda Akvelīna un atviegloti uzelpoja: izlemts!
* * *
Jau nez kuro reizi Zanda pārvietoja iesaiņoto gleznu no vienas aizdurves otrā. Nevarētu teikt, ka viņai eļļas gleznas un ziedi vispār nepatika, vienīgi – viņas jaunajā dzīvoklī šai gleznai patiešām nebija vietas. To jau gan vajadzēja pamanīt pašai Akvelīnai, bet vai nu dāvanu tūlīt atpakaļ ņemsi, un nevarēja jau arī gluži acīs pateikt – man to nav kur likt… Šoreiz Zanda bija nolēmusi dzīvokli iekārtot pati pēc sava prāta diezgan konservatīvā stilā un viss nepieciešamais jau bija atradis savas vietas. Viesistabā lielāko sienu aizņēma fototapete ar bezgalīgu mākoņu klājienu, gala siena bija viens milzīgs logs, bet abas pārējās aizsedza grāmatu plaukti. Mazākajā istabā uz ģeometriskām formām klātajām tapetēm glezna vienkārši neiederējās.
Runājot par ziediem, Zanda vispār savā tuvumā necieta stipri smaržojošas puķes. No ievām sāpēja galva. No narcisēm, hiacintēm un ceriņiem kļuva slikti, tāpēc nekādas simpātijas pret šiem ziediem viņa neizjuta. Nepatīkami tie šķita pat eļļas gleznā. Bet Akvelīna jau to nezināja, bet darbavietā visi bija informēti, ka Zanda dievina gerberas.
