Pazīstamais mākslinieks Jāzeps Pīgoznis ir vienkāršs pēc savas būtības. Atvērts un sirsnīgs.
Pazīstamais mākslinieks Jāzeps Pīgoznis ir vienkāršs pēc savas būtības. Atvērts un sirsnīgs. Ar viņu ir viegli kontaktēties. Taisnība ir dzirdētajai atziņai – jo lielāks mākslinieks, jo vienkāršāks viņš ir kā cilvēks un patīkams sarunbiedrs citiem.
Viņš nemīl kavēties atmiņās. Nostaļģijas dēļ. “Cilvēku krāšņo tas, ko viņš ir izdzīvojis. Vērtība ir tam, kas ir bijis,” saka viņš. Pārvērtības mākslinieks nepārdzīvo, jo dzīvē jau viss mainās. “Ja kaut kas ir slikti, tad jādomā, kā to vērst uz labu. Nedrīkst iestīdzēt,” uzsver mākslinieks. Jāzeps Pīgoznis mēģinot tāds nebūt. Par spīti saviem cienījamajiem gadiem, viņš joprojām dzīvojot ar skatu nākotnē.
Tagad mākslinieks izbauda vasaru, jo tā ir pateicīgs laiks darbam, kad var strādāt dabā. “Ziemā ir grūtāk, lai gan, ja daba ir baudīta no sirds, tad šajā gadalaikā vairāk ticu tam, ko es daru,” apgalvo mākslinieks Jāzeps Pīgoznis.
Mākslā jāsēj katru gadu
Jāzepu Pīgozni uztrauc, ka šodien izmainījušās valsts attieksme pret mākslu un tiem, kas darbojas šajā jomā. “Tie laiki, pēc kuriem es nemaz neilgojos, bet kas pie mums ilga 50 gadus, cilvēkam lika būt nospiestam un nomāktam. Taču Latvijā tajā pašā laikā bija arī daudz vērtīga, jo tika izveidotas daudzas bērnu mūzikas un mākslas skolas, deju pulciņi, dramatiskie kolektīvi, kas palīdzēja bērniem radīt kopīgu tautas kultūras izpratnes līmeni,” ir pārliecināts pazīstamais otas meistars.
Diemžēl tagad daudzi kultūras nami un pulciņi esot uz iznīkšanas robežas vai arī savu darbību jau ir beiguši. “Nedod Dievs, ka šis darbs apstāsies. Tas ir nemitīgs, ne tā kā zemniekam, kas pavasarī lauku apsēj un pēc tam ilgu laiku priecājas,” saka viņš. Kultūrā un mākslā esot jāsēj visu laiku. “Sabiedrībai katru paaudzi nepārtraukti vajag uzmanīt un lolot,” saka mākslinieks.
Viņš domā, ka ar sabiedrības un mākslas savstarpējo saikni viss esot kārtībā. “Esmu ārkārtīgi lepns, ka, braukājot pa dažādiem Latvijas novadiem ar mākslas dienu izstādēm, apmeklējot dažādus pasākumus, studentu prakses un piedaloties plenēros, esmu sastapis tik daudz cilvēku, kas spēj novērtēt īstu mākslu, ” uzsver J.Pīgoznis.
Bērnus nevajag stumt un bikstīt
Gleznotājam vienmēr paticis strādāt ar jauniem cilvēkiem. “Ja kādā tautā ir talanti, tad viņi ir visos laikos. Ja nu neuznāk kādi negadījumi, kas sabojā genofondu. Piemēram, narkomānija. Taču ir jācer uz to labāko,” spriež J.Pīgoznis. Taču, pēc viņa domām, vecākiem nevajadzētu savus bērnus stumt un bikstīt. Bērniem pašiem jāļauj dzīvē izvēlēties, ko darīt. Tomēr katrs laikmets jaunos parāda citādi. Viņš domā, ka tajos laikos, kad viņš mācījies un strādājis, jaunatne talantīguma ziņā ne ar ko īpašu neatšķīrusies no tagadējās.
Taisīja koka klikatiņas
Bērnībā māksliniekam licies, ka laika ir pārpārēm. “Ko tikai mēs ar brāli nedarījām un netaisījām. Nodarbojāmies ar amatniecību. Pēckara gados, kad bija nabadzība, taisījām meitenēm klikatiņas ar koka zoli, kalām no santīmiem gredzenus, no alumīnija taisījām ķemmes. Tapa arī dažādi galda piederumi un portcigāri. Visam tam pietika laika un vēl palika pāri,” secina viņš.
Tagad laiks viņam skrienot pārāk ātri. “Es laiku respektēju. Tikai pēc 40 gadiem cilvēks sāk redzēt, kas ir ar viņu noticis. Un tad arī var sākt rakstīt memuārus. Esmu sācis to darīt, bet tā paša laika trūkst. Kaut ko uzmetu, uzmetu un iesviežu mapītē. Taču būtu vērts par daudz ko rakstīt,” spriež Jāzeps Pīgoznis.
Neilgojas būt bagāts
Viņš uzskata, ka ar mākslu notiek tāpat kā ar pulksteņa svārstu – vidū ir reālisms, vienā pusē – abstrakcija, bet otrā – naturālisms. Visu laiku notiek šūpošanās no viena uz otru. Jāzeps Pīgoznis nepiekrīt, ka mākslinieki visos laikos nav bijuši pārtikuši. Piemēram, Rubenss esot bijis ārlietu ministrs, taču esot bijuši arī tādi kā van Gogs, kas neesot pārdevis nevienu savu gleznu.
“Arī man ir visādi gājis. Mācoties J.Rozentāla mākslas vidusskolā, bija laiks, kad nedēļu ilgi netiku ēdis. Esmu pietiekami ilgi racies putras katliem cauri. Tas ir jādara. Nekad negaidu, lai kāds mani apdāvinātu. Es strādāju un nesūdzos,” komentē viņš. Viņš nekad neesot ilgojies kļūt bagāts. Taču neuzskata, ka māksliniekam nav vajadzīga nauda. “Tā nepieciešama, lai mākslinieks realizētu mērķus un viņa ģimene normāli dzīvotu,” domā viņš.
“Melnie” nenāk virsū
Viņam nepiemītot daudziem māksliniekiem raksturīgie tumšie periodi un depresijas. “Laikam jāpateicas vecākiem, ka esmu dzīvespriecīgs cilvēks. Man nekad “melnie” nav nākuši virsū. Kara un pēckara gados ģimenē vecāki man acīmredzot radīja pilnīgu pasargātības sajūtu. Ilgi dzīvē neesmu sastapies ar draņķiem,” skaidro mākslinieks. Tas esot radījis uzticību cilvēkiem.
“Ja esot kādreiz “iekritis” ar uzticēšanos, tad pavisam nedaudz. Taču tas neprasa, lai es rediģētu šo attieksmi. Tāpēc arī man ir vieglāk dzīvot. Cilvēki man pretī atbild ar to pašu,” komentē vīrietis.
Mākslinieks domā, ka padomju laiks cilvēkiem ārkārtīgi esot sabojājis psihi, kad nācies dzīvot ar domu, ko drīkst un ko nedrīkst. “Cilvēki ir atbrīvojušies no iniciatīvas un nepieciešamības pašiem atbildēt par sevi. Viņi nereti aizbildinās, ka mums to neviens neiedeva, taču katram pašam jāizcīna sava vieta dzīvē,” secina J.Pīgoznis.
Fakti:
Mākslinieks Jāzeps Pīgoznis dzimis 1934.gada 15.septembrī Rēzeknes apriņķī.
No 1948. līdz 1953.gadam mācījies Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā, no 1953. līdz 1959.gadam – Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā.
Darbojas dažādās nozarēs: glezniecības, grafikas, grāmatu ilustrāciju un medaļu mākslas žanros (epizodiski: veidojis plakātus, leļļu teātra scenogrāfiju, darbojies publicistikā).
Bijušas neskaitāmas personālizstādes Latvijā, ārpus tās – Hāmārā, Norvēģijā, Maskavā, Krievijā, Brēmenē, Vācijā un daudzas grupu izstādes.
No 1972. līdz 1999.gadam – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, no 1965. līdz 1994.gadam ievēlēts dažādos vadošos amatos Latvijas Mākslinieku savienībā.
2000.gadā par ieguldījumu mākslā piešķirta Latvijas Kultūras fonda mūža stipendija.
