Valsts prezidente Vaira-Vīķe Freiberga intervijā teica, ka Lieldienas ir ciešanu laiks, kad jāsāk savi grēki izvērtēt un sev jāpiedod.
Valsts prezidente Vaira-Vīķe Freiberga intervijā teica, ka Lieldienas ir ciešanu laiks, kad jāsāk savi grēki izvērtēt un sev jāpiedod.
Esmu jau tajā vecumā, ka arī es sāku izvērtēt dzīvi, ko esmu padarījusi, ko neizdarījusi un ko varbūt vēl varu pielabot. Es domāju, ka dzīvē ir divas profesijas, kurās nedrīkstētu kļūdīties – tās ir skolotāja un ārsta. Tas ir grūts darbs. Ārsts, skolotājs patiesībā nepieder sev. Viņiem visa dzīve jāziedo gan pacientiem, gan skolēniem.
Mani skolotāji Gulbenes Valsts komercskolā iemācīja pašu pirmo un vienkāršāko: sveicināt visas skolas meitenes un visus pazīstamos cilvēkus. Viņi stāstīja, ka labrīt mēs sakām, tāpēc ka priecājamies jūs redzēt spirgtus un veselus. Tolaik skolotāji – vīrieši – sveicināja arī visas šīs skolas meitenes, tā apliecinot vīrieša godu, paceļot sveicienam galvassegu – platmali. Skolēniem bija obligāti jānēsā formas cepures.
Šis ir mans pirmais nepadarītais darbs. Kā vingrošanas skolotājai man vajadzēja to iemācīt, jo ne jau visi mani bijušie skolēni (tagad skolotāji, vadoši darbinieki) sveicina bijušos skolotājus, nesveicina arī klasesbiedrus. Mazliet skumji, bet varbūt vairs nepazīst, šķiet, tas gan nevarētu būt.
Kādu rītu eju pa Ozola ielu, pretī nāk skaista, slaida, jauna sieviete, domāju: “Cik viņa skaista.” Te atskan sirsnīgs: “Labrīt!” Es atņemu sveicienu un atskatos, viņa pasmaida. Tā bija mana mīļā žurnāliste Diāna Odumiņa, ko nebiju ilgāku laiku redzējusi. Tā man bija gaiša diena, jo viņa man deva prieka dzirkstīti. Paldies par saules siltumu!
Svētku sajūta var rasties, ejot pa ielu un satiekot labestīgus, smaidošus cilvēkus. Tad dienai ir cita krāsa. Patīkami satikt S.Platkāji, skolotāju A.Skalbi, G.Burku, tāds gaišs smaids ir medmāsiņām S.Loginai, U.Mūrmanei, A.Zvirgzdiņai, T.Rozovai, dakterēm: D.Priedītei, R.Kalniņai, J.Landsmanei. I.Grīnšteinei, S.Smalai, Egīla Lapiņa māmiņai, Aivitas Skalbes māmiņai un daudz citām. Smaids nemaksā neko, ilgst vienu mirkli, bet atmiņas par to var saglabāt visu mūžu. Sevišķi skaisti sveicina K.Vents, V.Kazāks, G.Kalniņš, I.Veismanis. No viņiem var daudzi mācīties.
Esmu viena no tām pensionārēm, kas nepiekrīt domai, ko izteica anonīmā pensionāre laikrakstā “Dzirkstele”, ka pensionāri maz dara citu labā. Pensionāriem jau nav nekādu materiālu līdzekļu, ar ko varētu pabalstīt citus. Ir tikai labestība, smaids un labi vārdi, ar kuriem mierināt.
Visvairāk cilvēkos cienu spēju tā patiesi piedot. Cilvēkos nav tikai ļaunais un nejaucības. Ieraudzīt patīkamo – tas ir cilvēka iespējās.
Dzīvoju viena. Nē, es neesmu vientuļa. Man apkārt ir daudz labu cilvēku. Tagad, kad jau trīs mēnešus slimoju, pie manis atnāk kaimiņi: V.Stabulniece, E.Priede. Jaunā kaimiņiene V.Vaitaite vienmēr paprasa, kā jūtos, vai ko nevajag. Atnāk bijušās darbabiedres: A.Bukovska, E.Deksne, L.Hofmane un citas. Bērzu pamatskolas skolotāja P.Gailīte bieži atskrien pie manis, palīdz visu, ja man kāda vajadzība. Te viņa skolā, te mājā, te pie manis. Brīnos, kā viņa to paspēj. Mīļš, mīļš paldies par visu! Ja man ir ļoti grūti, tad man ir skolotāja V.Igaveņa no Gulbenes pamatskolas, viņa dzīvo man kaimiņos. Viņa ieskrien pie manis un izšķirīgos brīžos dod labu padomu. Viņas dzīvoklī ir krāsns apkure, atnākot no skolas, arvien ieskrien un aicina: “Nāc sildīties, nāc skatīties filmas!” Paldies viņai par sirds siltumu!
Neesmu jau es tikai balta vien, arī man ir melnas svītras. Ja es mazliet pasapņotu un uz krūtīm nēsātu mazu gabaliņu saules kā dzintaru, es būtu saules pielijusi. Bet būtu vēl labāk, ja saules stariņus satītu kamoliņos un to būtu daudz daudz. Es dāvātu cilvēkiem šos kamoliņus ar saules gaismu, cerību un mīlestību. Vajag ticēt visam gaišajam un labajam.
Olga Grasa, pensionēta skolotāja
