Līdz šai dienai bija jūtama mātes klātbūtne mājās, tukšajā telpā, kurā viņa iepriekš dzīvoja.
Līdz šai dienai bija jūtama mātes klātbūtne mājās, tukšajā telpā, kurā viņa iepriekš dzīvoja. Viņa neļāva neko pārkārtot un piktojās, ja kaut ko no mēbelēm istabās novietoja citādi, ērtāk. Tagad šis aizliegums it kā izzuda un atraisīja rokas.
“Mūžības grāmatā” lasām, ka īstenībā esam apveltīti ar daudz lielāku uztveres iespēju, nekā paši domājam. Neviens nekad nav redzējis personību kā tādu. Saredzam personības fizisko ķermeni un tā kustības, bet pati personība paliek neredzama. Mūsu apziņa jau pašlaik atrodas šajā ķermenī, kurā tā turpinās dzīvot pēc fiziskā ķermeņa nāves. Informāciju par citiem cilvēkiem saņemam ne vien caur piecām galvenajām maņām, bet arī caur daudz smalkākām uztveres formām, kas piemīt ķermenim.
Zināmā mērā mēs jau esam neredzami. Dzīves dziļākās realitātes nav sasniedzamas mūsu iekšējai dzirdei un redzei. Jau šeit, uz Zemes, ķermenis var sagatavoties savam tālākam ceļam.
Iepazīstoties ar šīs grāmatas saturu, var teikt, ka par pēcnāves dzīves iespēju cilvēku nevar pārliecināt intelektuālā ceļā. Šai pārliecībai jānāk ar iekšējās apziņas palīdzību, caur dvēseli.
Šo pārliecību deva vērojumi mātes dzīvē un viņas aiziešanā.
Paldies par mūžiņu Tev saku,
Man gadi jānes pašai,
Bet spēks mans “Tavā akā”
Ir jāsmeļ vienai braši.
Vēl atnāc, mīļā, klusi,
Kad darbi beigušies,
Kad mēs jau visi dusam,
No dienām steigušies…
Vēl mācījos vidusskolā, kad sapnī redzēju mirušu māti. No asarām rītā spilvens bija slapjš.
Arī tagad nāca asaras, bet ne jau no fiziskā ķermeņa, tās vienkārši plūda no dvēseles dziļuma.
Uz svariem noteikts, ka cilvēka dvēsele sver divus, trīs gramus. Un šajā jautājumā nav pretrunu okultistam, ekstrasensam un fiziķim. Vienīgā atšķirība starp tām ir kvalitāte jeb esība: “Ir tikai jāatšķir liela no sīkas, zinātkāra no nogurušas, atsaucīga no vienaldzīgas. Tā dota radīšanas aktā.” Cik gramu sver manējā?
Iznāk tā, ka esmu “sākusies” savā dvēselē Lauvas zīmē, kur Saulei mājas, bet piedzimusi par Vērsi ar dzīves enerģijas pārpilnību, lai “vērsiski” cīnītos godīgi un atklāti, kad jāspēj piekāpties un pakļauties , kad sirds vārās. Šajā cīņā tad vajadzējis rūdīt dvēseli.
