Vispirms saudzīgi atlikdams malā ģitāru un klausītāju sniegto pavasara ziedu pušķīti, Hardijs Madzulis labprāt piekrīt nelielai sarunai par mūziku, radošo procesu, izjūtām, pārliecību un plašo pasauli.
Vispirms saudzīgi atlikdams malā ģitāru un klausītāju sniegto pavasara ziedu pušķīti, Hardijs Madzulis labprāt piekrīt nelielai sarunai par mūziku, radošo procesu, izjūtām, pārliecību un plašo pasauli, kurai, būdams Latvijā otrās lielākās tūrisma firmas “Relaks Tūre” direktors, viņš apbraucis apkārt
12 reizes.
Pagājušā gada novembrī, Hardijs pirmo reizi mūžā kādam cilvēkam dzimšanas dienā dāvinājis dziesmu, to iepriekš neierakstot audio vai videokasetē, bet nodziedot pa telefonu. Viņš nerod atbildi, kāpēc tā noticis, jo līdz šim jubilāriem skandējis tikai tradicionālos vārdus par augsto prieku un laimi. Hardijs domā, ka uz to pamudinājusi nejauša tikšanās un izlasīts dzejolis.
Nav noteiktas formulas
Hardijam nav vienas formulas tam, kā top jauna dziesma. Vairākas dziesmas radušās, ceļojot pa ārzemēm. Piemēram, popularitāti ieguvusī “Hakaranda”, ko Hardijs izpilda kopā ar Loriju Vudu. To uzrakstīt viņu iedvesmojis Dienvidāfrikā uzlūkotais ceriņa zars. Šai melodijai sacerēti vairāki varianti, līdz autors sapratis, ka dziesma patīk ne vien pašam, bet arī klausītājiem.
Hardijs ir pārliecināts, ka toreiz konkrētajā vietā un brīdī Dievs devis ko tādu, ko viņš spējis uztvert un nofiksēt. Pēc tam bijis vajadzīgs cilvēka gribasspēks, lai it kā nejauši piedzimušo melodiju ieliktu nošu rāmī. Mūziķis skaidro, ka jaunas dziesmas tapšanas process esot kā savstarpēji saistīti ķēdes posmi. Vispirms motīvs, tam seko vārdi, aranžējums, visbeidzot – ieraksts.
Apceļojot valstis, radusies himna “Relaks Tūrei”, kam pamatā bijis “lipīgs” motīvs. Hardijam dziesmu tapšanai dažkārt pietiekot ar dažām minūtēm, dažkārt vajadzīgs gads. Tā noticis ar “Četriem gadalaikiem”, kas radusies Parīzē, raugoties uz slaveno Mulenrūžu.
Reti Hardijs vispirms izvēlas tekstu, tomēr esot dzejoļi, kas rada tūlītējas asociācijas ar melodiju. Bijuši vairāki gadījumi, kad prasību latiņu jaunai melodijai vajadzējis pacelt krietni augstāk, nekā sākumā iecerēts. Gadījies arī kaut ko nokavēt. To sacīdams, Hardijs domā dzejoļus, kam atšķirīgu melodiju radījuši vairāki komponisti.
Gadā sacer četras dziesmas
Šobrīd Hardijam kopumā ir 23 autordziesmas ar paša sacerētu tekstu un mūziku. Mūziķis, kam nav muzikālās izglītības, atzīstas, ka galvā nemitīgi skanot vismaz trīs dažādi motīvi. Gadā viņš nesacerot vairāk par trīs, četrām dziesmām. Tiklīdz sākas darbs pie konkrētas melodijas, pārējās atliekot malā. Hardijam nav pieņemams dziesmu ražošanas konveijers. Vispirms katrai kompozīcijai jāiztur iekšējā cenzūra. No tā, cik šī cenzūra ir barga, atkarīgs arī klausītāju vērtējums.
“To iespējams apjaust pēc pirmajām dziemas taktīm. Man ir būtiski, lai klausītāji melodiju izjustu tikpat dziļi kā es.” Hardijs ievērojis, ka koncertos, kur nav mikrofonu, dziedātājam ar klausītājiem veidojas labāks kontakts. Vienā no Ziemassvētku koncerttūres pēdējiem koncertiem viņš kopā ar Loriju Vudu dziedājis
250 cilvēkiem, iztiekot bez mikrofoniem. Zālē virmojošas abpusējas emocijas.
Ticību sev gūst pamazām
Tas nenotika tā, ka atver lādes vāku un ieraugi, ka tā ir pilna ar zeltu. Ticību savam “es varu” Hardijs ieguvis palēnām. Pirmo dziesmu, veltītu “Čikāgas piecīšiem”, viņš uzrakstījis kopā ar brāli. Pūles sagādājusi gan melodija, gan teksts. Lielajā Mežaparka estrādē brāļi Madzuļi bijuši starp klausītāju tūkstošiem. Pēc koncerta sacerējums par latvju brāļu un māsu atgriešanos dzimtajā zemē ar norādi, ka dziesma ir veltījums tieši viņiem, nodots Uldim Streipam. Centieni nepalikuši bez ievērības, jo U.Streips atsūtījis abiem brāļiem adresētu vēstuli. Tiesa, tā bijusi kā pieklājīga pateicība, kas pēc vairākiem gadiem savedusi kopā Hardiju un Loriju. Ziņkārības apmierināšanai – viņi nav pāris, tikai labi draugi, jo katram ir sava ģimene.
Toreiz Hardijam savu dziesmu vēl nebijis, bet no galvas viņš zinājis visas “Čikāgas piecīšu” dziesmas. Lai tās varētu dziedāt, viņš pašmācībā apguvis ģitāras spēli. Koncertos Hardija izpildījumā skanējušas melodijas no “Čikāgas piecīšu” repertuāra un paša kompozīcijas. Izskanot pēdējam akordam, klausītāji nākuši klāt un izteikuši atzinību, kas bijusi neliekuļota, tā devusi jaunu spēku un ticību sev. “Ja ir šī ticības pilnā enerģija, uz lietām raugies citādāk. Tu spēj apdziedāt kastanīti un ceriņus. Tu meklē arvien jaunas iespējas apdziedāšanai. Tā par manu it kā vizītkarti uzskatāms “Bauskas valsis” un “Pīlādzītis”,” saka Hardijs.
Kā mākslinieks viņš katrā koncertā cenšas atklāt kaut ko jaunu, lai nebūtu tas pats Hardijs, kas bijis pirms diviem vai trim gadiem. Mūziķis ir pārliecināts, ka līdzīgi kā pasaules uztvere katru dienu mainās arī cilvēka noskaņojums. No tā atkarīgs, kāds būs koncerts.
Atkārto franču valodu
“Brīdī, kad mani ir pārņēmusi grūtsirdība, nevienas zāles nepalīdz tik labi, kā ģitāra un dziesma. Tā var būt jebkura melodija. Tie ir manas grēksūdzes brīži, īpaši, ja mājās esmu viens. Tās ir brīnišķīgas izjūtas, ja saproti, ka esi kļuvis atkarīgs no kādas melodijas. Zinu, ka vienmēr, kamēr es būšu šajā pasaulē, centīšos radīt kaut ko jaunu. Tikai tad, ja cilvēks spēj saskatīt dzīvē un sev apkārt kaut ko interesantu – nomāktība atkāpjas,” to sakot, Hardijs piebilst, ka esot vairāki pasaules klases mākslinieki, kuru talantu viņš apbrīnojot.
Hardijs necenšas nevienam līdzināties. Kādreiz par elku uzskatījis Džo Dasēnu. Nesen viņš iemācījies populāro dziesmu par mazo krodziņu uz ielas stūra nodziedāt franču valodā. Tagad tā izklausoties daudz melodiskāk. Hardija kādreizējā franču valodas skolotāja nesen franciski pārtulkojusi arī viņa dziesmu “Gadalaiki”. “Jau šobrīd spēju iedomāties, kā tā skanēs. Būs cits fīlings. Iespē -jams, ka sākumā daudzi klausītāji to neatpazīs,” saka mūziķis. Lielākie svētki viņam esot tad, kad uzrakstīta jauna dziesma. Esot tāda sajūta, it kā būtu pievarēta kalna augstākā virsotne.
Dzīvo ar darbu un idejām
Darbs tūrisma firmā “Relaks Tūre” Hardijam paņem ārkārtīgi daudz laika, tāpēc koncerti un tikšanās ar klausītājiem nelielās auditorijās esot gandrīz vienīgie brīži, kad viņš esot publiski aplūkojams.
“Pārējo laiku esmu darbā, jo ir jāstrādā arī sestdienās un svētdienās. Darbam atvēlētās stundas neskaitu. Apzinos, ka citādāk nevar. Kamēr cilvēks to spēj, viņam ir jārāpjas pa kāpnēm tikai uz augšu. Nekas pats no sevis nerodas. Pats radu idejas par jauniem ceļojumu maršrutiem un pats tās īstenoju. Esmu tā pieradis, ka man brīvais laiks īpaši nav vajadzīgs, jo dzīvoju ar darbu un idejām, ar ceļojumiem un koncertiem, ar cilvēkiem, kurus satieku.” Hardijs nenoliedz, ka salīdzinājumā ar citiem mūziķiem viņam kopā ar Loriju koncertu neesot pārāk daudz, bet, ja uzaicinot , viņš neatsakot.
Prot cept garšīgas tortes
Hardijs ir rīdzinieks, tāpēc visa dzīve saistās ar šo pilsētu. Pēc koncertiem, kuros viņš dziedājis “Bauskas valsi”, klausītāji interesējušies, vai viņa dzimtā puse esot Bauska. Neliela stīga no Rīgas ved arī uz Gulbeni, jo te dzīvo Hardija brāļa krustmāte. Līdz 9.klasei Hardijs mācījies Rīgas Franču licejā. Tolaik franču valoda puisim šķitusi ārkārtīgi neinteresanta, tāpēc viņš zināšanu apguvi turpinājis vakarskolā, nedomājot, ka dzīvē puslīdz apgūtā svešvaloda būs nepieciešama. Pēc obligātā karadienesta Hardijs iestājies Lauksaimniecības universitātē, kur ieguvis pārtikas tehnologa diplomu un 13 gadus nostrādājis konditorejas fabrikā “Staburadze”, kur bijis ceha priekšnieks. Garšīgu kūku cepšana ir vēl viens Hardija kā radošas personības talants.
Desmit gadus viņš vada vienu no lielākajām tūrisma firmām Latvijā un uzskata, kas strādājot tik ilgi, esot iespējams labi sajust darba pulsu, jau iepriekš zinot, ko, kā un kad vajadzēs darīt. Hardijs nepieder direktoriem, kam patīk visu vadīt no augšas. Viņš vēlas pats būt saistīts ar katru notikumu, ceļojumu un cilvēku.
“Ceļojums tāpat kā glezna vai dziesma ir jārada. Ir jāprot pareizi sabalansēt cilvēku intereses, izziņu, izklaidi un atpūtu. Nedrīkst būt tā, ka pēc atgriešanās no ceļojuma cilvēks ierodas pie mums un saka, ka esot bijis garlaicīgi. Ceļojums jāveido kā krāsaina un skaista mozaīka,” saka Hardijs.
Viņš nenoliedz, ka ir sasniegts daudz, tāpēc, iespē -jams, veidosies situācija, kurā Hardijs stāvēs izvēles krustcelēs. “Maijā došos uz Argentīnu, tur biju novembrī. Jau tad mani aicināja tur palikt. Kā būs šoreiz – nezinu, bet cilvēkam vienmēr pieder izvēles iespējas. Un tās ir jāizmanto.
