Tetovēšana ir sena māksla. Tā jau bijusi aktuāla pirms mūsu ēras un ir aktuāla joprojām. Portālā “www.dzirkstele.lv” uzsākts pat forums par tetovējumiem. Foruma lietotāji dalās informācijā, kur un pie kā doties, lai tiktu pie tetovējuma. Lai iegūtu tetovējumu, lielākoties iedzīvotāji dodas uz Rīgu vai Valmieru. Savukārt Gulbenē, salonā “BlueBox”, ir iespējams iegūt kādu skaistu hennas zīmējumu. Salonā “Dzirkstele” noskaidroja, ka interese par hennas zīmējumiem galvenokārt esot vasarā. Tos izvēlas jaunieši un arī sievietes, kas vecākas par 30 gadiem. Parasti vēlas, lai tiek uzzīmēta kāda puķe vai taurenis. Daži ar hennas zīmējumu palīdzību vēlas noslēpt rētas.
Kur meklējami pirmsākumi?
Internetā var atrast informāciju, ka tetovēšanas tradīcija, caurdurot ādu un ievadot tajā krāsu, radusies jau ļoti sen. Arheologi atraduši priekšmetus no akmens laikmeta, kuri tiek uzskatīti par tetovēšanas piederumiem. Tika atrasti krāsu podiņi, mazas kaula un krama adatiņas un īpatnējās ģeometriskās figūras (strīpas un punkti) uz agrīno mākslinieku gatavotajām skulptūrām. Tie tika atrasti kopā ar klinšu gleznojumiem. Seno cilvēku augumus greznoja maģiskas zīmes, kurās tika iekodēta cilts piederība, ticība un sasniegumi. Nozīmīgākos dzīves notikumus atzīmēja ar īpašiem rituāliem un — uz ādas.
Tetovēšanas pirmsākumi ir meklējami jau tālajā paleolīta laikmetā. 3300 gadus pirms mūsu ēras datētas cilvēku mirstīgās atliekas ar tetovējumiem. Cilvēki tetovējumos saskatīja dziļu jēgu – tie bija dzīvības un nāves simboli, zīmes, kas aizsargāja no ļaunajiem gariem. Dažādas tetovēšanas paliekas ir redzamas arī pirmajām mūmijām, kā arī cilvēkiem no Dienvidamerikas, Eiropas, Āfrikas, Āzijas. Pats vecākais līdz mūsdienām saglabājies cilvēka līķis, rotāts ar 15 tetovējumiem. Tas tika atrasts ledājā uz Itālijas un Austrijas robežas 1991.gadā. Zinātnieki uzskata, ka tam ir 5300 gadu un viņš ir miris 40 gadu vecumā.
Eiropā ķermeņa izrotāšana ar tetovējumiem aizsākās 18.gadsimta beigās. Bet tikai 1980.gadā tika izgudrota tetovēšanas mašīnīte, tāda, kādu mēs pazīstam to šodien. Līdz tam līdzekļi zīmējumu veidošanai uz ādas nebija ne tie patīkamākie, ne drošākie veselībai.
Eiropā pirmie, kas ieviesa tetovējumus, bija jūrnieki. No 17.gadsimta sākuma līdz pat Otrajam pasaules karam jūrnieki mēdza tetovēt vistas attēlu uz vienas kājas un cūkas uz otras. Viņi ticēja, ka tas viņus pasargās no noslīkšanas.
Tas ir stilīgi?
Stiliste Daiga Balode uzskata, ka tetovēšanos nevar nosaukt par stilīgu vai nestilīgu, tā ir katra cilvēka izvēle un līdz ar to attieksme pret šo mākslas veidu. Vislabāk tetovējumu, protams, esot veikt uz ķermeņa daļas, kuru pats ikdienā neredz, tas tāpēc, lai neapnīk vai arī jāizvairās no vietām, kuras laika gaitā mainīs savu formu, piemēram, dekoltē zonā, uz vēdera. Sievietei vakarkleitā ar atkailinātiem pleciem un dekoltē zonu “izstaipījies, zaudējis formu” tetovējums diez ko labi neizskatīsies. Vai arī vīrietim diez ko labi neizskatīsies liela apjoma tetovējums uz kājas (no potītes līdz celim), jo šajā daļā mēdz būt liels apmatojums, kāja vizuāli izskatīsies netīra.
Iespējama alternatīva
D.Balode stāsta, ja ir vēlme pēc tetovējuma, bet īsti nav pārliecības, ka gribēsi to pašu vēl pēc gadiem 10, tad ir iespējama alternatīva – hennas zīmējums. “Man pašai nav un neesmu arī domājusi veikt tetovējumu, jo ilgtermiņā nespēju identificēt sevi ar kādu no zīmēm. Bet man ir bijuši hennas zīmējumi. Tie gan ir jauki, jo turas tikai 2 līdz 3 nedēļas un, ja veidots ar īstu hennu, izskatās ļoti labi. Profesionālajos dekoratīvās kosmētikas veikalos ir arī nopērkami hennas marķieri/pildspalvas, kuras var izmantot mājas apstākļos,” stāsta D.Balode.
Ir cilvēki, kas dod priekšroku permanentajam grimam (saukts arī par dermapigmentāciju, mikropigmentāciju vai kosmētisko tetovēšanu). Tā ir kosmētiska tehnika, kura līdzinās tetovēšanai. Ievadot krāsu/pigmentu ādas virsējā slānī (tetovēšanā pigments tiek ievadīts ādas dziļākā slānī), ir iespēja izcelt vai paspilgtināt savu dabisko skaistumu. Tā rezultātā var uzlabot sejas ādas, lūpu, acu plakstiņu, uzacu vizuālo izskatu, kā arī var izmantot, lai slēptu rētas, ādas baltos plankumus, kādas ķermeņa daļas defektu pārvērstu efektā, piemēram, krūts areolas izskata uzlabošanu.
D.Balode norāda, ka permanentais grims, kādu mēs saprotam šodien, radās 20.gadsimta trīsdesmitajos gados. Par šīs metodes aizsācēju var uzskatīt angli tetovēšanas speciālistu Džordžu Burčetu, kurš pastāvīgi izstrādāja jaunus tetovējumu motīvus, iespaidojoties no saviem ceļojumiem Āfrikā, Japānā un Dienvidaustrumāzijā. Sākumā šī metode tiek pielietota, lai padarītu tumšākas uzacis. Kā zināms, tieši trīsdesmitajos gados sievietes uzacīm pievērsa īpašu nozīmi. Toreiz modē bija veidot ļoti šauras, smalkas uzacis, tās izplūkāja vai noskuva un tad ar melnu zīmuli vilka spilgtu uzacu līniju, ko paspilgtināja ar vazelīnu vai olīveļļu. Tādēļ šis permantentā grima izgudrojums bija ļoti pateicīgs tālaika uzacu modes akcentēšanai. Permanentajam grimam ir nepieciešama arī īpaša kopšana. Tā kā tas diezgan ātri zaudē krāsu sauļošanās procedūrās, tad noteikti ir jālieto saules aizsargkrēmi, kā arī nopietni jāapsver procedūras nepieciešamība, jo permanentā grima likvidēšana nav vienkārša.
Tetovējumi –
jaunības dienu trakums
Evita Taurene no Ozolkalna atzīst, ka tas bijis jaunības dienu trakums, kad tikusi pie diviem tetovējumiem – viens ir uz lāpstiņām, kurš tapa, kad viņai bija aptuveni 19 gadu, otrs uz jostasvietas mugurpusē tapa 21 gada vecumā. “Tetovējumiem nav īpašas nozīmes. Vienkārši iepatikās tie nenosakāmas formas ķeburiņi. Nenožēloju, ka tos uztaisīju, bet process gan bija sāpīgs. Man tos taisīja sava aroda meistars Rīgā. Pirmo, var teikt, ieguvu bara instinkta pēc – bija draudzenei un māsai, tāpēc vēlējos arī es,” stāsta Evita.
Savukārt Anitai Tillerei no Druvienas pagasta šobrīd nav tetovējuma, bet viņa to vēlētos. Tam būtu jābūt kaut kam nelielam un jāatspoguļo viņas iekšējo būtību. “Nezinu, ko tieši izvēlētos, bet tas būtu kas pozitīvs,” saka Anita.
Viņa uzskata, ka tetovējumi var būt ļoti skaisti un pat izdaiļot ķermeni ar noteikumu, ka tie ir estētiski un kvalitatīvi, jo, kas esot par daudz, tas par skādi. “Man ir daži paziņas, kuriem tetovējumi ir, un man šķiet, ka tie viņiem ir ļoti piemēroti. Katrs pats izvēlas, ko darīt ar savu ķermeni. Mūsdienu aizspriedumainajā sabiedrībā var izjust manāmu nosodījumu pret atšķirīgi domājošiem cilvēkiem, bet man ir jautājums – vai tie, kas nosoda sevi, vērtē augstāk par citiem, ka atļaujas nosodīt? Katram ir tiesības būt tādam, kā viņš vēlas, ja vien tas nekaitē citiem,” saka Anita.
Gulbenietis Sergejs Kampovs nav ne tetovējumu piekritējs, ne noliedzējs. “Katram pašam jādomā,” saka Sergejs un piebilst, ka nenožēlo, ka viņam nav tetovējuma. “Tas būtu muļķīgi, ja uztaisītu sev uz ķermeņa zīmējumu. Zinu cilvēkus, kuriem tetovējumi ir. Tagad tie izskatās skaisti, bet ko šie cilvēki domās pēc pāris gadu desmitiem? Zinu cilvēkus, kuri jau tagad nožēlo, ka uz viņu ķermeņa ir kaut kas uztetovēts,” stāsta Sergejs.
Ģimnāziste Arita Piļka no Gulbenes uzskata, ka cilvēks var taisīt tetovējumu, ja tas viņam šķiet vajadzīgs. Arī viņa pati kādreiz vēlētos tikt pie tetovējuma, bet ne šobrīd, kad viņai ir tikai 16 gadu. “Uzskatu, ka tie, kuri izvēlas tetovēties, tā vēlas kaut ko pateikt par sevi apkārtējai pasaulei vai arī pievērst sev uzmanību. “Es vēlētos mazu tetovējumu, lai tad, kad novecošu, uz mani nerāda ar pirkstiem un nesaka – paskaties, paskaties, kāds tai vecajai sieviņai tetovējums. Esmu novērojusi, ka arī skolēniem ir tetovējumi, bet tie ir ļoti mazi, šķiet, lai apkārtējie nepievērstu lielu uzmanību,” spriež Arita.
Savukārt alūksniete Diāna Lozko gājusi pie omes un teikusi, lai parāda savu roku. “Teicu, lai saliec, un skatījos – kur tad ir visvairāk grumbu. Tā nu, appētot omi, izvēlējos taisīt tetovējumu augstāk par delnas locītavu. Draudzene teica, ka, uztaisot vienu, gribēsies vēl. Es pēc tām sāpēm domāju – nemūžam! Taču tagad man ir vēlme kādreiz iegūt visu aptetovētu roku, arī ar krāsainiem tetovējumiem. Reiz mana māsīca gāja uz tetovēšanas salonu uztetovēt svītru kodu, taču tetovētājs teica, ka tādu netetovēšot, jo meitene vēlāk nožēlošot. Viņa vēl centās viņu pierunāt, taču viņš atteica. Tādam tetovētājam es arī uzticēju savu roku, jo viņš arī iesaka ko saturīgu, nevis tikai tetovē virsū sazin ko, ka tik maksā,” stāsta Diāna.
