Apes viesu namu “Silaziedi” rudens pusē apmeklē vairāk ciemiņu nekā lietainajā vasarā.
Apes viesu namu “Silaziedi” rudens pusē apmeklē vairāk ciemiņu nekā lietainajā vasarā. Atsauksmes liecina, ka atbraucēji augstāk par ērtībām vērtē saimnieces Rasmas Harju viesmīlību un prasmi stāstīt par savu pilsētu. Viņa ir laba gide arī tuvākajā apkārtnē.
“Kad kopīgi ar igauņu kolēģiem izstrādājām projektu “Dabai draudzīga tūrisma attīstība”, radās vajadzība atrast naktsmītnes. Mājā ir vannasistaba un brīvas istabas otrajā stāvā. Kāpēc neuzņemt viesus? Pirms diviem gadiem pirmais te nakšņoja Tupešu Jānis, kas kājām apceļoja Latviju,” atceras R.Harju.
Barons un pedagogs veido Api
R.Harju cenšas pastāstīt par Api arī atbraucējiem, kas pilsētiņā piestājuši uz īsu brīdi. Viņi ir pārsteigti, ka mazpilsētā ir tik daudz interesanta. Barons Delviks un Dāvis Ozoliņš te dzīvojuši apmēram vienā laikā. “Pilsēta atrodas ielejā. Tās nomalē uz viena pakalna atrodas barona muiža, bet uz otra – skola, kur strādāja Dāvis Ozoliņš. Delviks mūsdienu izpratnē bija biznesmenis, kas veicināja attīstību. Viņš pasūtīja pilsētas plānu, apņēmās finansēt dzelzceļa būvi līdz Apei. Barona lopu muižiņā gatavoja sieru un sviestu, kā arī konfektes “Gotiņas”. Delviks tirgoja kokmateriālus, ierīkoja dolomīta lauztuvi un kaļķu cepli. Pilsētas centrā ir ēkas, kuru celtniecībā izmantots dolomīts,” stāsta Rasma.
Savukārt ar Dāvi Ozoliņu saistās tā laika izglītības un kultūras dzīve – bibliotēku, koru un orķestru darbība. Ozoliņu dzimtā dominē divu profesiju pārstāvji – skolotāji un ārsti. Daudzi pazīst dakteri Leopoldu Ozoliņu un Jūrmalas pilsētas galveno ārstu Jāni Ozoliņu. Kad 1939.gadā lika Apes skolas pamatakmeni, piedalījies Kārlis Ozoliņš, kas uzrakstījis Latvijas skolu vēsturi. “Saglabājusies interesanta publikācija par skolu celtniecību divos posmos: no 1919.gada līdz 1934.gadam un no 1934.gada līdz 1938.gadam. Pirmajā posmā uzcelts 240 skolu un apmēram tikpat kapitāli izremontēts. Vienas skolas būve valstij izmaksājusi apmēram 50 000 latu. Bet pēdējos gados skolas maksājušas divtik, tātad varēja vairāk atļauties,” secina R.Harju. Katrai skolai bijis savs arhitekts, bet stils ir vienots.
Barona Delvika muižā tagad ir Alūksnes pansionāta Apes nodaļa. Parkā pie skolas aug trīs D.Ozoliņa stādītie ozoli dēliem. Pēc viņa plānojuma parks veidots. “25.salidojumā secināja, ka visvairāk skolas absolventu kļuvuši par skolotājiem. Tiekoties salidojumā, viņi piedalījās pieminekļa atklāšanā Elīnai Zālītei, priecājās par atjaunoto skolas karogu un to, ka skolai piešķirts Dāvja Ozoliņa vārds,” akcentē R.Harju.
Talkās nopelna piemineklim
Rasma Harju strādājusi par latviešu valodas skolotāju. “Rīgā kursos stāstīja, ka skolā 80 procentu runājot un 20 procentu strādājot. Piemineklis Elīnai Zālītei apliecina, ka var būt otrādi,” atzīst Rasma. 6.līdz 11.klašu skolēni talkās nopelnītos līdzekļus krāja. Kad viņi beidza skolu, piemineklis rakstniecei bija gatavs. Viņiem ir gandarījums par bronzas skulptūru pie skolas. “Ja noliek blakus fotogrāfiju, grūti saskatīt līdzību. Tēlniece Rasa Kalniņa skulptūru veidojusi tādu, kas parāda Elīnas Zālītes dzejas smalkumu. Tas ir piemineklis arī tā laika skolotājiem un skolēniem,” norāda R.Harju. E.Zālītes veidotais Apes un arī Alūksnes ģimnāzijas apraksts ir romānā “Agrā rūsa”.
Apē ir vislielākais vītols
Ciemiņus Rasma ved pie Latvijas dižākā vītola, kura apkārtmērs ir 8,45 metri. Taču par visiem dižkokiem viņa neesot tik liela zinātāja kā Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļas vadītājs Jānis Cepītis. Viņš varot nosaukt pagastu, mājas, kur atrodas dižkoki, un arī to izmērus. Gunta Eniņa rakstā atzīts, ka dižkoki ir “Latvijas savpatības septītais elements”. Latvijā ir 200 reizes vairāk dižkoku nekā kaimiņu un citās Austrumeiropas valstīs. “Guntis Eniņš uzskata, ka savpatības elementi ir senā baltu valoda, vislielākais dzejnieku un vārda mākslinieku blīvums, latviešu tautasdziesmas, ornamenti, viensētas, māju vārdi un dižkoki. Manuprāt, šāda informācija papildina stāstu par Apes dižvītolu” atzīst R.Harju. Ekskursantiem viņa stāsta ne tikai par vietējo Grūbes HES, bet arī to, ka Latvijā ir atjaunotas vairāk nekā 50 mazo spēkstaciju, par mazo dzelzceļu līnijām, kas ir lielo līniju atzari, par mežiem un kapsētām…
Pirmie nav pēdējie
Bijušais Saeimas deputāts Jānis Tupesis “Silaziedu” viesu grāmatā atzinis: “Tie pirmie nebūs tie pēdējie.” Vasarā uz Api brauc ģimenes un ekskursanti. Ziemā Apē nakšņo meža strādnieki un tie, kas pavada vai sagaida kravu pāri robežai. “Tā kā Alūksnē nav viesnīcas, šurp brauc arī lektori un remontstrādnieki. SIA “Projekts XXI” eksperti atzina, ka tā var iepazīt Api,” secina R.Harju. Viņa cenšas sagādāt viesiem prieku. Padzīvojušam pārim kāzu jubilejā sagatavots rudzupuķu pušķītis, torte un šampanietis.
“Daudz gūstu, interesējoties par visu, un arī saņemu informāciju no viesiem. Ārzemnieki, žurnālisti, mākslinieki un vienkārši ceļotāji ir savdabīgas personības,” ir gandarīta “Silaziedu” saimniece.
