Lizumnietis Jānis Dimants šobrīd ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieks, taču nereti varam redzēt viņu spēlējam kopā gan ar mūzikas skolas pūtēju orķestri, gan arī ar kultūras centra pūtēju orķestri. Mākslinieks atzīst, ka viņam ir brīnišķīgas attiecības ar šejienes mūziķiem. Ja viņiem tas ir noderīgi, Jānis labprāt cenšas viņiem palīdzēt, spēlējot savu lielo mūzikas instrumentu – tubu.
J.Dimants ir dzimis Lizuma pagastā un tur nodzīvojis līdz 15 gadu vecumam. „Esmu priecīgs par to lauku māju, kuru mans vecvectēvs sāka būvēt divdesmitajos gados un kura joprojām ir saglabājusies. Pēdējais pastāvīgais tās iedzīvotājs ir mana mamma. Jau sešus gadus viņa tur dzīvo viena pati, kopš tēva vairs nav. Tieši tādēļ es katru brīvu dienu cenšos būt tur, turklāt man tur patīk,” saka J.Dimants. „Rīga – tie ir pēdējie 34 gadi. Tā ir vieta, kur var strādāt, kur kādreiz varēja mācīties, tur var izklaidēties, bet dzīvot un atpūsties var mājās. Un māja cilvēkam ir viena – manas mājas ir tur, Lizumā.”
Tubu spēlēt māca tēvs
Jāņa aizraušanās ar mūziku sākusies, kā viņš pats saka, ļoti vienkārši. „Tubu spēlēja mans tēvs. Kad man bija apmēram 12 gadi, Lizuma pamatskolas vadībai radās doma, ka skolā ir nepieciešams orķestris. Instrumenti bija, vajadzēja tikai, kas spēlē. Diemžēl mūzikas skolotāja, kurai bija uzdots izveidot orķestri, neko nesaprata no lielās taures (tubas), tādēļ viņa sameklēja mani, jo zināja, ka mans tēvs pūš tubu gan dažādās ballītēs, gan bērēs un kāzās. Viņa lūdza, lai tētis man ierāda šo instrumentu, jo man būs jāspēlē orķestrī. Tēvs noklausījās manu bēdu stāstu un piekrita apmācīt. Kad šī niekošanās bija ilgusi jau apmēram pusgadu, tēvs nolēma mani vest uz Gulbenes bērnu mūzikas skolu. Tā es sāku tur mācīties un nomācījos divus mācību gadus,” atceras mākslinieks. Šobrīd Jānis saka lielu paldies gan saviem skolotājiem, gan arī vecākiem.
Skolā mācās, nevis pavada laiku
Atceroties skolas gadus, Jānis vērtē, ka tajos laikos bija pavisam citas tradīcijas. „Tagad bērni uz visām skolām iet vairāk, lai pavadītu laiku. Kādreiz uz skolām gāja, lai tiešām mācītos. Tā tas bija gan Lizuma pamatskolā pie brīnišķīgās skolotājas Silvijas Ulastes, gan arī mūzikas skolā, kur mans specialitātes pedagogs bija Donāts Veikšāns. Ja mājās vecāki radināja pie strādāšanas un reizēm lika darīt arī to, kas nepatīk, un darīt vajadzēja arī tad, kad negribas, tad skolā varēja iemācīties daudz ko jaunu un interesantu,” atzīst Jānis.
Viņš atceras, kā savulaik ar draugu šturmējuši Mālmuižas autobusus, lai nokļūtu Gulbenē uz mūzikas skolu. Kad autobusi nav gājuši, viņi centušies uz Gulbeni atkļūt visādiem paņēmieniem. „To, ka varētu arī neiet uz stundām – “bastot”, es iemācījos vidusskolā, taču toreiz, pamatskolas laikā, tāda doma neeksistēja. Laikam vecāki bija pārāk stingri audzinājuši. Otra lieta – man tiešām tas patika. Ja kaut kādos 14 gados kopā ar lielajiem onkuļiem es jau varēju, piemēram, kaut kur Druvienā spēlēt kapusvētkos vai Tirzas estrādē spēlēt kopā ar Gulbenes orķestri, tas bija vareni, pašapziņa ļoti cēlās,” teic Jānis.
Strādā pūtēju orķestrī
Mācoties mūzikas skolā, skolotājs D.Veikšāns Jāni sūtīja arī uz dažādiem konkursiem. „Kad biju beidzis pamatskolu, visi – gan skolotājs, gan tēvs – man teica, lai dodos mācīties tālāk mūziku. Tā arī devos mācīties uz Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu. Tā 1975.gadā sākās Rīgas epopeja. Ar pārtraukumiem pēdējais izglītības dokuments astoņdesmito gadu otrajā pusē tika iegūts arī Mūzikas akadēmijā. Es mācījos neklātienē, jo nevarēju īsti saprast, ko Mūzikas akadēmijā var darīt caurām dienām, turklāt darīt tikai to un neko citu. Man likās, ka, neklātienē mācoties, var paspēt arī daudz ko citu.
No 1979.gada es sāku strādāt pūtēju orķestrī „Rīga”. Divi gadi tika aizvadīti arī padomju armijas kara orķestrī, kas arī bija ļoti vērtīga dzīvesskola, un no 1981.gada strādāju Nacionālajā simfoniskajā orķestrī.”
Daudziem nereti rodas jautājums, vai, strādājot par mūziķi, var nopelnīt pietiekami naudas, lai iztiktu. Jānis atbild – viss ir atkarīgs, kādi kuram ir mērķi un kas kuram ir nauda. „Ja mērķis ir kaut kāds lielāks naudas daudzums, tad noteikti ne, taču, ja prasības nav tik augstas, profesionālam mūziķim šobrīd Latvijā zagt vai ubagot nav jāiet. Viņš var atļauties braukt ar apmēram 10 gadus vecu automašīnu, kas nav pirkta uz parāda, un dzīvot bez kredītiem. Es uzskatu, ka dzīvot var,” saka mūziķis. Viņš piebilst – ja šķiet, ka ir par maz, ir iespēja darīt vēl kaut ko citu. „Daudzi mani bijušie darbabiedri mūziku vispār ir metuši pie malas un dara kaut ko citu. Ir iespēja kaut ko darīt arī paralēli šim darbam. Instrumentam, protams, katru dienu ir jāvelta pāris stundas, arī orķestrī esi aizņemts, taču brīvo laiku var atrast. Es no darba nekad neesmu īpaši baidījies. Es nekautrējos piestrādāt arī par transportstrādnieku vai skatuves strādnieku – naudu var pelnīt dažādi. Var spēlēt arī ar dažādiem citiem sastāviem, ansambļiem, piedalīties dažādos projektos. Arī tagad mani diezgan bieži aicina kaut kur uzspēlēt. Profesionāls mūziķis bagāts nebūs, bet pieklājīgi dzīvot viņš var,” ir pārliecināts Jānis.
Labi jūtas dzimtajā mežmalā
Savu brīvo laiku Jānis, cik vien var, cenšas pavadīt dzimtajā pusē. “Rīgā es esmu spiests dzīvot, jo pēc katra mēģinājuma nevaru atbraukt uz Lizumu, taču, ja man ir brīva diena, es daudz labprātāk braucu uz šejieni un, ja man ir divas brīvas dienas, noteikti esmu Lizumā,” stāsta mākslinieks. Viņš atzīst, ka tur viņš jūtas labi, tur ir miers. “Tagad ziemā tur var slēpot un slidot. Jebkurā gadalaikā var iet strādāt mežā. Vasarā var darboties dārzā. Mammai vēl ir neliela saimniecība, darbu var atrast. Savukārt, ja negribas strādāt, paņem makšķeri un dodies uz upi, kur vari viens pats sēdēt, atpūsties, uzkrāt enerģiju un daudz ko pārdomāt. Tad var izdarīt secinājumus, kāds milzu murgs ir civilizētās pilsētas ar savām galīgi dīvainajām cilvēku attiecībām, ar šausmīgo kņadu, troksni un negācijām, ko tas viss nes līdzi. Kādreiz jaunībā to nenovērtē, taču, laikam ejot, kad ir būts no Japānas līdz Portugālei un daudz kas ir redzēts, saproti, ka dzimtā mežmala ir īstā vieta, kur cilvēks var justies vislabāk,” secina lizumnietis.
Jānis uzskata, ka cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar savu pārliecību, jādzīvo tā, lai viņš var justies laimīgs. “Kādus mērķus katrs sev ir nospraudis, tā arī dzīvo. Katrs šo latiņu uzstāda tik augstu, cik viņš grib. Mēs, protams, nevaram zināt, ko mēs katrs darīsim pēc dažiem gadiem, taču šobrīd es neko lielu savā dzīvē mainīt nevēlos. Protams, ja dzīve mainīsies, mainīšos arī es tai līdzi, jo izdzīvos tas, kas mainīsies. Šobrīd es esmu apmierināts ar to, kas esmu, ko daru, kur esmu,” saka mākslinieks.
Vizītkarte:
Jānis Dimants (1960.) mācījies Lizuma pamatskolā, Gulbenes bērnu mūzikas skolā, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju (tagadējo Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju), Boļeslava Voļaka klasi. Kopš 1979.gada bija profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” mūziķis, bet kopš 1981.gada – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieks, spēlē tubu.
