Vai iespējama māju sajūta tipiskas daudzdzīvokļu ēkas augšējā stāvā? Sešiem cilvēkiem tipiskā divistabu dzīvoklī?
Vai iespējama māju sajūta tipiskas daudzdzīvokļu ēkas augšējā stāvā? Sešiem cilvēkiem tipiskā divistabu dzīvoklī? Izrādās, ka – jā. Jaunkalsnavā, Kalsnavas pagastā, par to rūpējas ģimenes galva Arkādijs Ivanovs.
Vienai no istabām durvis salaistas kopā ar koridoru, tā kļuvusi par ērtu halli. Griestos izņemts panelis, ierīkotas vienkāršas koka kāpnes uz bēniņiem, kur iebūvētas vēl divas istabas. Dārgākais būvmateriāls bijis Velux jumta logs. Taču pats galvenais – te dzīvo vienīgi personības.
Interesē viss
Arturam Ivanovam ir pieci gadi. Pastarītis pratis panākt, ka visa ģimenes dzīve griežas ap viņu. Ar viņu rēķinās, pārējo vajadzības tiek pieskaņotas mazākā ērtībām. Vienreiz gan mamma atļāvās viena pati doties uz Turciju.
Jaunākais dēls vēl tagad ar to nav samierinājies: “Kā viņa drīkstēja aizbraukt bez manis?” Šoruden Turcijā pabija visa ģimene, arī Arturs. Laikam sapratis, ka tik tālu mammu vienu pašu vairāk nedrīkst laist.
Kamēr sarunājos ar pieaugušajiem, Arturs aiziet mazgāt traukus. Svarīgs cilvēks. Ja jau visiem pārējiem patīk dejošana, arī viņš iet uz nodarbībām. Dziedāšana gan mīļāka. Jauks laiks, kad cilvēkam interesants liekas it viss.
Nepazīst niekošanos
Dāvis Ivanovs ir desmit gadu vecs. Kalsnavas pamatskolas 4.klases skolnieks.
Neesmu aizmirsusi tikšanos pirms vairākiem gadiem. Tovakar Jaunkalsnavā bija sacensības sporta dejās. Bērni lampu drudzi pārdzīvoja kā nu kurais. Bet Dāvis viens pats spoguļu priekšā mēģināja – gan soļus, gan stāju, pat pirkstu stāvokli. Par apkārtni nelikās ne zinis.
Nē, nemaz neesmu pārsteigta, ka Dāvis divu gadu laikā kļuvis par pasaules čempionu motosportā deviņu līdz divpadsmit gadus veco grupā.
“Tāpat vien braukāties taču nedrīkst,” viņš man nopietni stāsta. “Degvielai vien dienā vajag pusotru latu. Arī motocikli ļoti dārgi.”
Tā patiešām nav bijusi niekošanās – divos gados divdesmit viens kauss. Tāda karjera mazam puišelim! “Kas tas ir – karjera?” Dāvis vaicā. Jā, kas tas ir – vai pasaulē kārtējo reizi izskanējušais Latvijas vārds, vai nodarbības katru dienu – vasarā pa dubļiem, ziemā uz ledus. Arī kritieni. Arī skriešana no rītiem, kas nemaz nav tik interesanta.
Peliet vai slavējiet
Dana Ivanova ir trīspadsmit gadus veca. Madonas ģimnāzijas 7.klases skolniece. Kāda viņa vēlas būt, tāda ir. Patīk platas bikses – valkā, ierauga ķēdīti – uzliek. Gribat peliet, gribat slavējiet, Dana iespaidot neļausies.
Bet aiz tās neatkarīgās pusaudzes čaulas ar aso mēlīti – maiga, mīloša sirsniņa. Un cenšas būt patstāvīga, vairāk iztikt saviem spēkiem. Orientēšanās sports un volejbols, kur Dana plūc laurus valstī, izmaksā nesalīdzināmi lētāk nekā motosports un sporta dejas. Sacensībās iepazīta gan Rietumu, gan Austrumeiropa. Komforta, viesnīcu gan nav bijis ne Austrijā, Čehijā, Portugālē, Somijā, Ungārijā, ne kur citur. Gulēšana vienīgi teltīs. Toties no ģimenes budžeta tērēts minimāli, un Dana ar to ir lepna.
Iekaro pasauli
Juta Ivanova uz Ziemassvētkiem kļūst piecpadsmit gadus veca. Natālijas Draudziņas ģimnāzijas 9.klases skolniece. Pirmdzimtā. Romantiski noskaņota meitene. Bet varbūt viss, kas ar Jutu saskaras, iegūst romantisku pieskaņu – vienalga, balles kleita vai modernā plecu soma.
Mamma saka, ka lauku bērnam pilsēta ir jāiekaro. Dana to dara Madonā, bet Juta ar sev piemītošo neatlaidību – galvaspilsētā. Dejas ir subjektīvs sporta veids, un no laukiem nākušajiem jāparāda sevi divreiz labāk, lai pienācīgi novērtētu. Septītā vieta Latvijas čempionātā – tas nebūt nav spēju kalngals. Juta dejo kopš sešu gadu vecuma. Sacensībās bijusi gan Polijā, Dānijā, gan Sanktpēterburgā. Tagad sākts strādāt ar citu partneri, arī Rīgas skolas audzēkni. Katru dienu pēc stundām no centra brauc uz deju nodarbībām Ķengaragā.
Mācības klavieru spēlē mūzikas skolas pēdējā klasē gan šogad atliktas. Pat ja nepabeigs, Juta neuzskata šo laiku par zemē nomestu. “Mūzikas skola man attīstīja domāšanu”, viņa saka. Jutas intereses izgājušas ārpus ģimenes un sporta. Ar viņu jau var runāt par politiku. Un tad diskutējot acīs iemirdzas īsts azarts. Par prioritāti Juta uzskata izglītību – bez tās mūsdienās būs grūti izdzīvot.
Ir burvju formula
Inese Ivanova – trīsdesmit piecus gadus veca. Galvenais ģimenes dzinējspēks un vienotājs. Savā profesijas izvēlē jūtas vīlusies. Gribēja studēt par ārsti, taču nobijās no lielā konkursa iestājeksāmenos. Aizgāja tēva, veterinārārsta Miķelsona, pēdās. Tēva panākumi un vadošais amats vairāk traucēja nekā palīdzēja darbavietas izvēlē. Bet tad jau nāca ģimenes rūpes, un tagad Inese par veterinārārstes karjeru vairs nedomā. Ģimenes uzņēmumā viņa kārto visu grāmatvedību, taču to par darbu neuzskata.
“Bez mammas mēs nebūtu tie, kas esam,” saka Arkādijs. “Tikai viņa prot atrast īstos vārdus, lai tiekam pāri laiskumam, neuzņēmībai, sarūgtinājumiem…” Viņi viens otru satika Jelgavā, studējot Lauksaimniecības universitātē.
Kad cits nekas nelīdz, māmiņai ir burvju formula, kuru arī man laimējās dzirdēt:
“Mūsu dzimtai katrs piektais ir veiksmes gads!” Tātad – atliek vien saņemties spēku četriem gariem gadiem. Un tad panākumi ierodas. Nebūtu slikti, ja katrai ģimenei izdotos atrast savu veiksmes formulu.
Investē bērnos
Arkādijs Ivanovs ir trīsdesmit septiņus gadus vecs. Dzimis Latvijas pierobežā, Žīguros, Balvu rajonā. Beidzis krievu vidusskolu. Perfekti runā latviski. To viņš apguva studējot.
Visu laiku darbojas savā specialitātē. Ir diplomēts mežizstrādes inženieris. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai strādāja Mežu pētīšanas stacijā “Kalsnava” cehā par meistaru. Kad budžeta iestādē darba vairs nebija, pirms septiņiem gadiem nodibināja savu firmu – sabiedrību ar ierobežotu atbildību “Fortranz”. Viens apgādā ģimeni ar četriem bērniem. No valsts netiek ņemts ne santīms, tikai maksāti nodokļi.
Neveiksmīgā laikā dzimusī paaudze – izglītība iegūta pēc padomju sistēmas, bet dzīvot un strādāt nākas pavisam citādos apstākļos. Taču Arkādijs ir izturējis – šajos gados izveidojusies neliela, taču kvalitatīva pakalpojumu firma, kas veic visus meža izstrādāšanas darbus – sākot ar koku āģēšanu, cirsmas sakopšanu un beidzot ar koksnes izvešanu un pārdošanu.
Pēdējā laikā izstrādājamo mežu kļūst aizvien mazāk, un konkurence arvien nežēlīgāka.
Nezin no kurienes uzrodas firmas, kas sola maksāt lielu naudu. Pēc tam atstāj aiz sevis “tuksnesi” – izcērt ne tikai atļautos kokus, pamet pielūžņotu cirsmu un pazūd. Daudzi mežu īpašnieki dod priekšroku īslaicīgai peļņai, nevis godīgam, zināmam uzņēmumam.
Arī likumdošana nav mazo uzņēmēju pusē – senāk varēja dibināt tiešos kontaktus ar ārzemju firmām, kas uzpērk kokus. Tagad Rīgā sēž starpnieks, kura varā ir izlemt, kam dot priekšroku. Vai likumdevēji paši nevirza uz korupciju?
Visu laiku Arkādijs Ivanovs ir izvēles priekšā – attīstīt tālāk uzņēmumu, uzbūvēt savu māju, kuras būvlaukumā joprojām tikai saimniecības ēka. Vai turpināt attīstīt dēlu un meitu spējas. Līdz šim par bērniem gādāts visvairāk. Pat reklāmai vienmēr trūcis līdzekļu. “Varbūt uzkrāsot uz mašīnas – izmantojot “Fortranz” pakalpojumus, jūs palīdzat pasaules čempionam motosportā,” domīgi saka Arkādijs. Viņam uz to ir tiesības – uzņēmējs ir arī Dāvja galvenais treneris, mehāniķis, menedžeris. Ieliek mazajā autobusiņā motociklu, un abi ar dēlu dodas uz sacensībām Vācijā, Holandē, Igaunijā. Uz kaimiņvalsti braukšana jau tūlīt pēc Jaungada.
Viens trūkums Arkādijam piemīt – neprot tikt pie sponsoru naudas arī pirms diviem gadiem nodibinātajai sporta sabiedriskajai organizācijai -motoklubam “Kalsnava MB”, kur viņš ir valdes priekšsēdētāja vietnieks. Daudziem pasaules mazajiem motobraucējiem, Dāvja konkurentiem, vecāki vispār ir bez darba, viņi vairākus tūkstošus dolāru vērtos motociklus gādā un braukā pa ārzemēm par ziedotajiem līdzekļiem.
Jūtu, ka visiem sešiem, kas man apkārt, gaklvenais ir rūpēties citam par citu.
