No 7. līdz 13.augustam pirmo reizi Rīgu, Ventspili un Liepāju apmeklēs apmēram 100 starptautiskās regates “Cutty Sark Tall Ships’ Races 2003” burinieku un jahtu.
No 7. līdz 13.augustam pirmo reizi Rīgu, Ventspili un Liepāju apmeklēs apmēram 100 starptautiskās regates “Cutty Sark Tall Ships’ Races 2003” burinieku un jahtu. Rīgā uzturēsies ap 2300 kuģotāju, no kuriem vairāk nekā puse ir jaunieši.
Vairākās iepriekšējo gadu regatēs jau piedalījusies Latvijas jahta “Spaniel”. 2002.gada vasarā starptautiskajā regatē tā startēja jau piekto reizi. Maršruts bija Alikante (Spānija) – Malaga – Lakorunja – Santandera – Portsmuta (Lielbritānija). Par pērn vasarā pieredzēto stāsta jaunieši – “Spaniel” komandas biedri.
Ieva Eihmane: “Uzkāpjot uz jahtas, tu it kā aizver durvis aiz sevis no pasaules, kas paliek krastā, un nonāc citā pasaulē, kur viss ir citādāks. Man svarīgi bija ne tikai tas, ka pirmo reizi biju uz jahtas, bet arī tas, kā 17 x 4 metru teritorijā sadzīvo deviņi cilvēki, kuri ikdienā nav kopā. Teorētiski es apzinājos, ka var būt dažādas garastāvokļa svārstības, bet pavisam kas cits ir redzēt to dzīvē… Tas ir visīstākais realitātes šovs, tikai neviens mūs nefilmē. “
“Spaniel” komanda vienmēr cenšas izmantot regates “Cutty Sark Tall Ships’ Races” kruīza posma piedāvātās iespējas daļēji mainīties ar citu kuģu komandām. 2002.gada vasarā tas notika ar kadetiem no Krievijas burinieka “Mir”. Viens no viņiem ir Latvijas Radio ārzemju ziņu redaktors un “Spaniel” “sabiedrisko attiecību speciālists” Uģis Lībietis, kuram šī bija trešā regate.”Bija jāmitinās divpadsmitvietīgos kubrikos. Mēs ar Jāni Dupatu nonācām vienā kubrikā ar astoņiem krievu kursantiem, kā arī angli, poli un spāni. Ēst mums ļāva kopā ar apkalpi. Abi tikām iecelti priekšējā jeb fokmasta maiņā. Pirmais lielais pārbaudījums bija kāpšana mastā. Baidos no augstuma, taču šoreiz izlēmu pārvarēt bailes un riskēt. Izdevās uzkāpt līdz pat trešajai rājai, kas atrodas aptuveni 35 metru augstumā. Tad gan sapratu, ka tālāk iet mani nepiespiedīs neviens. Pēc nokāpšanas no masta maiņas bocmanim un pārējiem kursantiem skaidri pateicu: “Mani tur augšā vairs neuzdzīsiet!” Manu prasību uzņēma ar smaidu, bet bez iebildumiem, jo arī pastāvīgajā kuģa apkalpē esot puiši, kas nekad mastā nekāpjot. Jutu, ka neesmu tas “švakākais pulveris”!” atceras Uģis.
Pirms buru uzvilkšanas uz kuģa tiek izsludināta buru trauksme. Tas ir lielākais kursantu bieds, jo pat nakts vidū trauksmes gadījumā uz klāja jāierodas visiem – arī tiem, kuri atpūšas pēc maiņas. Kad sāka vilkt buras, sākumā nevarējām saprast, ko darīt. Likās – pilnīgs bardaks! Vēlāk gan maiņas puiši skaidroja – atceries maiņas kolēģus, skrien tur, kur viņi skrien, un velc to galu, ko velk viņi. Pārējo ar laiku sapratīsi pats. Tā arī bija – pirmās dienas vakarā radās saprašana, bet ceturtajā dienā jau paši zinājām, kur jāskrien un kas jādara. Kādu dienu pie mums pienāca vecākais instruktors Nikolajs Nikolajevičs un piedāvāja mums aiziet uz… pirti. Nekad vēl nebiju bijis saunā, kas šūpojas! Sajūta bija ideāla.
Četras uz “Mir” pavadītās dienas kopumā izvērtās par ļoti patīkamu piedzīvojumu. Iepazinos gan ar lielāko daļu kursantu, gan matrožiem, bocmaņiem, instruktoriem. Vēlāk citās ostās mūs sveicināja gandrīz vai visi “mirieši”. Izrādījās, ka vairāki komandas locekļi ir latvieši vai vismaz kaut kādā veidā saistīti ar Latviju. Ir ļoti grūti aprakstīt visas emocijas un iespaidus, kas gūti uz krievu burinieka, taču, ja būtu iespēja atkārtot šādu braucienu, darītu to ar lielāko prieku!”
