Gulbenes rajona tiesā 2001.gadā izskatītas 160 krimināllietas un 430 civillietas.
Gulbenes rajona tiesā 2001.gadā izskatītas 160 krimināllietas un 430 civillietas. No tām
47 gadījumos šķirta laulība, bet 52 – pieņemts spriedums par izlikšanu no dzīvokļa.
“Prāvas par izlikšanu no dzīvokļa ir nepatīkamas. Īpaši tad, ja ģimenē ir mazi bērni. Visiem iemesls ir viens – nav naudas, lai samaksātu komunālos pakalpojumus. Kamēr likumā tas vēl nebija noteikts, mēs par šīm lietām ziņojām pilsētas bāriņtiesai, lai tās darbinieki aprunājas ar izlicēju un piedalās tiesas prāvā, kopīgi domājot, ko darīt,” stāsta Gulbenes rajona tiesas priekšsēdētāja Gunta Gulbinska.
Tiesneses iepazinušas dažādus cilvēkus. Vieni izplūst asarās, jo jāzaudē mājoklis, otri spriedumā klausās vienaldzīgi, sakot: “Izlieciet mani uz ielas!”, lai gan ir zināms, ka to neviens nedarīs.
Nav dalītas specializācijas
Ir tiesas, kurās noteikta tiesnešu specializācija. Vieni skata tikai krimināllietas, otri – civillietas.
“Mēs nospriedām, ka tas nav interesanti, tāpēc ievērosim minimālu specializāciju. Protams, tā ir nosacīta,” saka G.Gulbinska, kas lielākoties skata krimināllietas, saistītas ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Par tiesneses Antoņinas Kaupužas specializāciju uzskatāmas mantojuma lietas, bet tiesnese Rasma Šaicāne šķir laulības.
Šķiroties “veļu nemazgā”
R.Šaicāne stāsta, ka tagad līdz brīdim, kad lieta par laulības šķiršanu nonāk tiesā, abas puses savstarpēji jau vienojušās, kā sadalīs kopdzīves laikā sagādāto mantu. Ja tā notiek ar tiesas starpniecību, jāmaksā valsts nodeva, kuras lielums atkarīgs no mantas vērtības. “Šķiras ne tikai jauni, arī 70 gadus veci cilvēki,” ievērojusi tiesnese.
“1987.gadā, sākot strādāt Gulbenē, bija nostāja, ka valstij jādara viss, lai saglabātu ģimeni. Tas nav vajadzīgs. Tā ir personas brīva izvēle un individuālās tiesības – šķirties. Tiesa nevar noraidīt šo prasību. Mūsu uzdevums ir juridiski ievērot abu pušu tiesības. Vairs nav septiņdesmitie gadi, kad mēģinājām noskaidrot strīda iemeslu, tādējādi cilvēki ir pasargāti no “veļas mazgāšanas”. Dažiem ir tieksme to darīt,” saka G.Gulbinska. Viņa atceras laiku, kad laulību šķiršana bijusi procentuāli neliela, to skaidrojot ar noteiktās valsts nodevas palielinājumu.
Vajadzēs trīs gadus
Sabiedrībā izskanējis viedoklis, ka tuvākajos gados Civillikumā ģimenes tiesības piemēros Eiropas tiesību principiem un šķiršanās process ilgs trīs gadus. “Tagad tie ir seši mēneši, un tiesnesim laulība jāšķir pat tad, ja viena no pusēm to nevēlas. Pretējā gadījumā tiek aizskartas otras personas tiesības. Trīs gadu laikā vajadzēs nokārtot mantas sadali, ko Eiropā uzskata par primāro, un to, pie kura no vecākiem dzīvos bērni, kurš viņus apgādās. Manuprāt, primārajam vajadzēja būt bērniem. Tikai tad, kad vīrs un sieva nonāks pie savstarpējas vienošanās, varēsim rakstīt spriedumu par laulības šķiršanu,” skaidro G.Gulbinska.
Veidos jaunu dienestu
Šogad tiesneši no Kanādas Latvijas trīs pilsētās – Saldū, Tukumā un Cēsīs – strādā pie projekta par probācijas dienesta izveidi.
“Tas nodarbosies ar septiņus, astoņus gadus veciem bērniem, kas izdarījuši likumpārkāpumu. Ar viņiem strādās sociālais pedagogs un psihologs, tāpēc mazgadīgajiem kopā ar vecākiem uzreiz nevajadzēs ierasties tiesā, kur priekšā bargs tiesnesis melnā mantijā. Probācijas dienests veiks arī no apcietinājuma iznākušo rehabilitāciju,” stāsta tiesas priekšsēdētāja un secina, ka mazgadīgo likumpārkāpēju skaits palielinās.
Cietums izmaksā dārgāk
“Sabiedrība klaigā, ka arī mazgadīgie bargāk jāsoda, jāievieto cietumā. Kanādas tiesneši mums pierādīja, ka, visus likumpārkāpējus “iesēdinot”cietumā, valstij rūpes par sabiedrības drošību izmaksās ievērojami vairāk. Nauda, ko no nodokļiem maksājam par likumpārkāpēja atkārtotu atrašanos cietumā, viņam kļūstot pilngadīgam, būs lielāka nekā tā, ko patērētu, šodien veidojot dažādus psiholoģiskos dienestus. Mums viss ir ačgārni. Mēs bērnus ar likuma palīdzību “pataisām” par rūdītiem noziedzniekiem, 11 gadu vecumā vedot uz tiesu un skatot pārkāpumu gandrīz pēc tiem pašiem noteikumiem, ko paredz kriminālprocess. Bērnam tā ir psiholoģiska trauma. Viņam piemēro brīdinājumu kā audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. No 14 gadu vecuma pusaudzi nosacīti notiesā, ievietojot nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Viņš jau ir uz ceļa, no kura grūti atteikties,” spriež G.Gulbinska.
Saņem to, ko pelnījuši
Stāstot par kriminālnoziegumu, izskatīšanu, tiesneses bilst, ka vainīgie saņem pelnīto sodu. Kā smagāko šogad viņas min Barkāna lietu, ko aprīlī atkārtoti skatīs Vidzemes apgabaltiesā. “Te ir runa par smagiem miesas bojājumiem, kā rezultātā iestājas otra cilvēka nāve,” skaidro tiesnese Gunta Širaka un atceras, ka skatīto lietu skaitā ir arī autoavārijas, kad bojā gājuši cilvēki.
Emocijas “izlaiž” caur sevi
Par psiholoģiski smagāko problēmu tiesneses uzskata nespēju atbrīvoties no tā negatīvisma, kas krājas, izskatot dažādas lietas, jo emocijas ir “jāizlaiž” caur sevi. “Mūsuprāt, tiesā būtu vajadzīgs psihologs, kas nodarbotos ar mums, jo zinātniski ir pamatota negatīvo enerģiju uzkrāšanās, kas vērsta pret tiesu, gan no tiesājamā, gan cietušā,” saka G.Gulbinska.
Tiesnese stāsta par kādu ar autoavāriju saistītas lietas izskatīšanu, kad tiesāts bojā gājušā bērna tēva tuvs draugs. Tiesnese A. Kaupuža stāsta par mantojuma lietu izskatīšanu, kad dēls un meita tiesājas pret vecākiem, radinieks ar radinieku, lai kļūtu par mantojuma likumīgu īpašnieku. Šādos gadījumos atklājas katra cilvēka patiesā daba.
Bumbu sit vienos vārtos
Uzskata, ka tiesas process ir profesionāla advokāta un prokurora savstarpēja cīņa. G.Gulbinska domā, ka pie mums reāli tā nenotiek. “Mums krimināllietās advokātu ir maz. Lauku rajonos cilvēki neņem advokātu, jo nav naudas, lai samaksātu par pakalpojumu. Tā izveidojas situācija, ka apsūdzība “bumbu sit vienos vārtos”, tāpēc sacensība starp prokuroru un advokātu neveidojas. Tiesai jāievēro noteikums būt neitrālai, lai gan bieži vērojam situāciju, kura veidotos citādāk, ja tiesājamajam būtu advokāts. Diemžēl aizstāvību mūsu valstī nenodrošina. Teorētiski cilvēks, kam nav naudas, var rakstīt iesniegumu Advokātu kolēģijai un lūgt atbrīvot no maksas par advokāta pakalpojumiem. Tas ir garš process,” stāsta tiesas priekšsēdētāja. Viņa neatceras gadījumu, ka kādam būtu piešķirts advokāts par valsts līdzekļiem. G.Gulbinska domā, ka Latvijā vajadzētu sekot ārzemju piemēram, minimāli nodrošinot valsts apmaksāta advokāta pakalpojumus mazturīgajiem. Šobrīd advokātu nodrošina mazgadīgajiem likumpārkāpējiem un cilvēkiem ar garīgās veselības, runas un dzirdes traucējumiem.
Tiesneši nejūtas droši
“Mēs strādājam godīgi, tāpēc līdz šim pretenziju nav. Lauku rajonos tiesnešus pazīst un zina, ka nevienam ieriebt negribam,” saka tiesas priekšsēdētāja. A.Kaupuža atzīst, ka nepatīkama ir ar seksuālo vardarbību saistīto lietu izskatīšana. “Mazajā zālē vadīju tiesas sēdi par sodu izcietušas ar seksuālo vardarbību saistītas personas izlikšanu no dzīvokļa, kurš sāka izrādīt agresivitāti. Bijām divas ar sekretāri. Jutāmies nepatīkami, jo zālei nav otras izejas, nav trauksmes pogas. Ir tikai vienas durvis, kuras var aizšķērsot tiesājamais,” stāsta tiesnese.
“Diemžēl mūsu tiesas nožēlojamā aprīkojumā vienīgi ar bļaušanu varētu kādu sasaukt. Pie mums šobrīd jebkurš cilvēks no ielas var ienākt un nemanīts iziet no tiesneša kabineta. Vajadzētu būt tā, ka tiesneši strādā norobežotā telpas daļā, kur iespējams iekļūt, izmantojot magnētiskās kartes,” G.Gulbinska pauž sašutumu. Viņa atceras gadījumu, kad pēc krimināllietas izskatīšanas kabinetā izskaidroties ienākuši notiesātā radinieki. Nebijis patīkami.
Nāves sodu – atsevišķos gadījumos
Sabiedrībā plaši diskutēts par to, vai nāves sods ir vai nav vajadzīgs. Vai kādam ir tiesības lemt par cilvēka dzīvību? “Tiesneši, kurus pazīstu, uzskata kā es, ka atteikšanās no nāves soda nebija pareiza. Tas, ka to diktē starptautiskās prasības, ir cits jautājums. Kāpēc Amerikā, kas ir liela valsts, dažos štatos noziedznieku var sodīt ar nāvi? Var apgalvot, kā tā domāju tāpēc, ka nav nācies piemērot nāves sodu, bet esmu pārliecināta, ka to spētu izdarīt. Jautājums par nāves sodu šodien kļuvis filozofisks, bet līdz deviņdesmitajiem gadiem, kamēr baznīca nebija tik populāra, viss bija skaidri,” spriež G.Gulbinska.
Viņa uzskata, ka bargākais sods – mūža ieslodzījums – nav uzskatāms par mūža ieslodzījumu, jo pēc noteikta laika ir paredzēta apžēlošana. Tāpēc apgalvojums, ka maniaks būs izolēts mūžīgi, nav pareizs. Kā jutīsies nogalinātā tuvinieki, redzot, ka vainīgais staigā brīvībā? Esam tikai sievietes
Gulbenes rajona tiesā tiesneses ir sievietes. “Sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados šajā darbā neko nepelnīja, tāpēc izveidojās situācija, ka vīrieši izraudzījās vairāk atalgotas nodarbošanās. Arī šodien divas trešdaļas tiesnešu ir sievietes un trešdaļa vīriešu. Vīriešiem ir racionāla domāšana. Lai gan uzskata, ka izveidojusies tiesnešu rinda, lauku rajonos uz šā amata vietu neviens negaida. Visi grib strādāt Rīgā,” secina G.Gulbinska.
