Laukos ir jāārstē, nevis jāprāto, un te vidējam medicīnas personālam ir priekšrocības. Nemāku savu atbildības nastu nolikt pie malas arī īsajos atpūtas brīžos.
53.
Laukos ir jāārstē, nevis jāprāto, un te vidējam medicīnas personālam ir priekšrocības. Nemāku savu atbildības nastu nolikt pie malas arī īsajos atpūtas brīžos. Aizvien liekas, ka kāds tūliņ pasauks. Ieklausos katrā troksnī aizmiegot un, agri pamostoties, atkal ausos.
Visvairāk es kaitēju ģimenei, un labi, ka, dzīvojot kopā četrām paaudzēm, ir kam uzticēt bērnus. Lielā meita ir tik patstāvīga un saprātīga, viņas padomi ir ko vērts. “Tu aizmūc, kad tie slimnieki nāk! Es teikšu, ka tevis nav mājās,” viņa māca melot. Kad izskaidroju, ka pēc laiciņa mani vienalga meklēs, nu jauns padoms: “Tad saki, ka esi pavisam piekususi.” Piekususi es gan esmu, tomēr atteikt nevienam sasirgušajam nevaru.
Mazā meitiņa vēl padomus nedod, toties viņa sagādā man “brīvdienas”. Mēs abas nonākam rajona slimnīcas bērnu nodaļā. Esmu savam bērnam ielaidusi nepamanītu plaušu karsoni. Nu es varu pamācīties no rajona kolēģiem. Redzu, ka viņu ikdiena ir smagāka, nekā varēju iedomāties.
Rudenī izmantoju vēl vienu patīkamu atpūtu: mani aizsūta uz neatliekamās palīdzības kursiem. Tas ir tieši tas, kas man visvairāk vajadzīgs. Nodarbības un lekcijas arī Rīgā notiek krievu valodā, jo daži kursanti grupā ir krievi. Apliecībā, ko saņemu, kursus nobeidzot, viss krievu valodā, pat pasniedzēju paraksti, kuru uzvārdi ir latviski. Tāda ir kārtība. Krievijā mācoties, esmu pat ieguvēja – krievu valodas zināšanas man ir liels pluss. Jūtos kā zivs ūdenī, un eksāmenu nolieku uz teicami. Man par kaunu gan ir tas, ka atbildu krieviski, jo speciālo terminoloģiju nekad latviešu valodā neesmu zinājusi. Tāda ir dzīve! Man viss vēl priekšā, arī pārlatviskošanās.
3. Vietējās slavenības
Dzīve laukos, protams, nav tikai darbs. Esmu ne tikai ārstējusi cieminiekus, bet arī tuvāk iepazinusi vietējos. Daudzi ir bijuši pacienti, citi tikai vēlīgi garāmgājēji un paziņas. Draugi šā vārda plašākā nozīmē ir kā retas puķes, kas prasa kopšanu un ziedošanos. Droši vien tieši laika trūkuma dēļ to pulciņš ir pavisam neliels.
Īsti draudzīgas attiecības izveidojas ar Aptiekas kundzi. Viņu visi sauc tieši tā, ļoti reti pieminot uzvārdu. Aptieka man bieži kļūst par patvērumu stresa brīžos. Simtgadīga egle pār nelielo ēciņu dod paēnu un miera sajūtu. Tā iedēstīta tik sen, ka neviens no vecākajiem cieminiekiem neatceras to piedzīvojuši. Egle ir kā simbols šai vietai, kur var rast palīdzību jebkurā diennakts laikā, jo pie Aptiekas kundzes durvīm drīkst klauvēt vienmēr. Aptiekas saimniece ir korpulenta, vienmēr labi ģērbusies, frizējusies un uzkrāsojusies. Akurāta, mīlīgi smaidot, viņa arvien nāk no savas istabas, kas turpat, aptiekas ēkā, pie publikas. Tā viņa godā zāļu pircējus. Es viņu uzskatu par vietējo aristokrāti. Šo vārdu lieto tik reti, un tas no leksikas jau izzūd. Aptiekas kundzes labestība un šarms piesaista. Par mazu tradīciju kļūst tējas vai aromātiskas kafijas malkošana, arī našķi saldumu traukā ir viņas vājība. Esmu draugos ar labu provizoru, no kura daudz ko iemācos gan tolaik modernās garās zāļu pagatavojamās receptes, gan citas farmaceitu gudrības un knifus. Mēnešiem ejot, kļūstu par Aptiekas kundzes ārstējošo ārstu, un tas ir smags pienākums, jo viņa ir ļoti slima un aizvien runu griež uz to dienu, kad nevarēs vairs strādāt. Man ļoti gribas šo brīdi attālināt, un baidos, vai es to spēšu. Par ģimeni nekad neuzdrīkstos vaicāt. Neesmu pat pamanījusi, ka kundzei ir sirsnīgs draugs, tepat, netālu kaimiņos, vecs, inteliģents kungs, pensionārs. Par viņu draudzību uzzinu tikai tad, kad pēkšņi vecais vīrs nomirst, nepaspējot ne ko lūgt, ne pateikt. Nu taciņa pār kalnu, kas vienoja abas mājas, aizaug. Vecums un vientulība ir ļaunākais, kas šinī pasaulē var būt.
