Līdz ar brīdi, kad piesakām sevi šai laicīgajai pasaulei, mēs sākam rakstīt vēsturi. Savu – cilvēka – vēsturi, kurā ir viss, daudz labu un arī ne tik labu notikumu. Ir miera un pārdzīvojumu brīži, ir prieks un bēdas.
Līdz ar brīdi, kad piesakām sevi šai laicīgajai pasaulei, mēs sākam rakstīt vēsturi. Savu – cilvēka – vēsturi, kurā ir viss, daudz labu un arī ne tik labu notikumu. Ir miera un pārdzīvojumu brīži, ir prieks un bēdas.
Tas, vai mūsu vārdus un uzvārdus atcerēsies pēc gadu desmitiem, būs atkarīgs no veiktajiem darbiem, kas var būt dažādi – pārpilni īstas un diemžēl arī bieži vien pārprastas varonības.
Tiekoties ar cilvēkiem, esmu uzklausījusi dažādus dzīvesstāstus. Katrs vēsturei piederošs, neatkārtojams, vienreizējs. Tie ir vecāku mīlestības caurvīti stāsti par saviem bērniem, tie ir meitu un dēlu atmiņu stāsti par saviem vecākiem, tie ir laikabiedru stāsti par saviem līdzgaitniekiem. Ne jau vienmēr vajadzīgi pasaules notikumi, lai, saliekot tos kārtu kārtām, plauktos rindotos vēstures grāmatu sējumi. Mazas tautas lielu un nozīmīgu vēsturi var veidot arī cilvēku dzīvesstāsti.
Raugos, kā drebošām rokām mūža sirmumam atdevies Latvijas brīvības cīnītāja dēls no nobružātas lādītes izņem viņa tēvam savulaik piešķirto Lāčplēša Kara ordeni. Tā ir viņa dzīves vēsture, ko neviena vara nav spējusi mainīt. Viņš ir tai piederošs, neatņemams.
Iztēlē redzu, kā pāri pļavai uz kapsētu nesteidzīgi soļus kārto brīvības cīnītāja meita, no rudenīgā vēja cenšoties pasargāt ziedu pušķīti. Viņa šajā dienā iet tikties ar tēvu, lai, noslīgstot uz soliņa kapavietas priekšā, klusi solītu, ka tēva sāktajai vēstures grāmatai neļaus aizvērties, kamēr vien dzīvos viņa pati un mazbērni.
Uzlūkoju ļaudis, kas cieņā noliektām galvām aizdedz sveci pie brīvības cīnītāju piemiņai celtā pieminekļa. Šķiet, ka pat gaisā vēja pūsmu vietā virmo cilvēku pārdomas par to, cik liela un nekādos dārgumos neizmērāma savulaik bijusi kailās dzīvības cena. Tas laiks ir pagājis, kad tika svērts un mērīts, kurš bija kurā pusē, jo tāpat, kā ass nazis maizes kukulim atgriež riecienu pēc rieciena, cilvēkus savulaik dalījis karš. Izšķirošos brīžos viņiem nebija laika domāt, vajadzēja rīkoties, jo tikai no izšķirošas rīcības bija atkarīgs, vai Latvijas valsts pastāvēs vispār.
Katram cilvēkam, kas šodien dosies gājienā uz kādu piemiņas vietu, ir savs dzīvesstāsts, bet viņus visus vieno vēsture – tas, ka viņi bija, ir un būs savā vietā un laikā, lai sargātu Latviju. Ticu, ja vajadzēs, mūsu tautas vidū būs lāčplēši, kas atkal stāvēs par mūsu valsti. Lai mēs to neaizmirstu, Latvijas vēsturē vienmēr būs 11.novembris, vienmēr būs Lāčplēša diena, vienmēr brīvības cīnītāju piemiņas vietās degs sveces, liesmos lāpas un smaržos ziedi. Vienmēr būs dzīvesstāsti, kas veidos Latvijas vēsturi.
