Kaut arī jūtos pavisam slikti, saasināti ieklausos ik troksnī, kas pirms pusnakts dzirdams Brīvības ielā. Klāt ir. Ātrie.
Kaut arī jūtos pavisam slikti, saasināti ieklausos ik troksnī, kas pirms pusnakts dzirdams Brīvības ielā. Klāt ir. Ātrie. Tas ir transporta līdzeklis, ko piestājam pie savas mājas vārtiņiem tobrīd uztveru divējādi – cik labi, tūlīt palīdzēs un kļūs vieglāk, un, dariet visu, tikai nevediet uz slimnīcu! Bet ne viss dzīvē notiek tā, kā gribi. Vēl dienā steidz darbus, kaut ko pusdienlaikā steigā ieēd (dažreiz pat nepamani, ko un kā garšo), bet vēlu vakarā pēc darba – viss ar kājām gaisā. Slimnīca. Fakts, par ko vēl dienā nav ne mazākās jausmas. Lai arī cik ir slikti, kā bulta izšaujas domas – darba tik daudz, arī vidusskolas izlaidums klāt, kā būs ar solīto torti jubilāram… Līgovakars… Jāņi… Cik dīvaini, bet tobrīd šķiet, ka dzīve paliek viņpus slimnīcas durvīm.
Nakts. Slimnīcas palāta. Diemžēl tobrīd tā ir realitāte. Un tas, kas uztraucis līdz slimnīcas slieksnim, paliek kaut kur tālu. Māsiņa ierāda gultu un sniedz pirmo nepieciešamo palīdzību. Nevaru vien sagaidīt, kad varēšu atbrīvoties no adatas, kas ievadīta vēnā. Ir drēgns un gribas jo ātrāk zem flaneļa segām sasildīties.
Rītā mostos ar apziņu – esmu slimnīcā. Palātā, lai arī baltiem griestiem un eļļas krāsā krāsotām sienām, jūtos neomulīgi. Protams, nav jau mājas. Vēl briesmīgāk ir pēc tualetes apmeklējuma. Telpā gozējas viens vienīgs pods, pie maza loga – krāsots prasts plaukts, kur sarindots nepieciešamais inventārs. Viss ir tīrs, bet ir tik drūms un nemīlīgs. Kur tad ir “Čikāgas cerības” baltums, svaigums un gaišums?
No visiem stūriem ārā lien nabadzība. Dažādās sēdēs lemj, piešķir līdzekļus. Slimnīcas personāls dara visu, lai ar mazumiņu vērstu slimnīcu mājīgāku, bet vai tad ar kabatlakatiņu var apsegt to, kas sedzams ar lielu pārklāju. Kļūst neomulīgi no domas vien, ka mūsu valstī skolas un slimnīcas ir kā bāra bērni, kuru likteni ietekmē piešķirtās kabatas naudas lielums.
…. Uz skapīša blakus dzelzs atsperu gultai zaļā plastmasas (!) krūzītē māsiņa ielej karstu tēju, uz šķīvīša – baltmaizes šķēles, tomāts un sviesta pikucis. Brokastis. Pie kaimiņienes ciemojas mājinieki un kāds tāls ciemiņš no Anglijas. Nevilšus iedomājos: ja man, vietējai, šeit viss rādās tik drūmās krāsās, tad kādām acīm to redz ārzemnieks? Varbūt tas nav tik svarīgi. Tomēr no realitātes neaizbēgt. Arī viņpus durvīm.
