Šodien Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā aicināti masu mediju žurnālisti. Žurnālistu dienas Nacionālie bruņotie spēki organizē otro gadu.
Šodien Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā aicināti masu mediju žurnālisti.
“Žurnālistu dienas Nacionālie bruņotie spēki organizē otro gadu. Taču tās bijušas Rīgā. Vēlamies, lai žurnālisti labāk izprot armijas dzīvi. Tad tā precīzāk tiks atspoguļota preses izdevumos. Iespēja izmēģināt karavīru ikdienu palīdzēs mums atrast kopēju valodu ar masu saziņas līdzekļiem,” “Dzirkstelei” stāsta Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona komandieris Ainārs Ozoliņš.
Pēc ierašanās bataljonā žurnālisti varēs pārģērbties karavīru formās. A.Ozoliņš ekskursijā pa bataljona teritoriju iepazīstinās ar autoparku, ēdnīcu, sporta zāli, muzeju un kazarmām, stāstīs par karavīru dienas kārtību un apmācību.
“Žurnālisti varēs izmēģināt pārvarēt ūdens šķēršļus ezerā. Vizināšanas ilgi paliks atmiņā, jo, iespējams, otras tādas nebūs,” domā bataljona komandieris. Pēc tam visi brauks uz Strautiņu poligonu, kur pusdienos lauku virtuvē. Žurnālisti apgūs prasmi maskēties un vēros karavīru mācības. Trīs diennaktis puiši mežā “izdzīvošanas apstākļos” no dabas materiāliem ceļ naktsmītnes un uz ugunskura gatavo netradicionālu pārtiku. Iespējams, arī korespondenti varēs to nobaudīt, kā arī piedalīties šaušanas nodarbībās.
Nozīmīga būs informācija, ko A.Ozoliņš sagatavojis žurnālistiem. Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā ēdnīcas remonts būs pabeigts. “Pašlaik uzstāda modernas tehnoloģiskās iekārtas. Ēdnīcā strādās tikai civiliedzīvotāji. Karavīriem nevajadzēs ne mizot kartupeļus, ne mazgāt traukus, jo to paveiks iekārtas,” stāsta komandieris.
Dienas noslēgumā virsnieku klubā žurnālisti varēs pie kafijas tases pārrunāt iespaidus.
Alūksnes ezerā vēja saceltie viļņi un lietus nespēja iebiedēt žurnālistu desantu, kas iesēdās gumijas laivā. “Tās celtspēja ir divarpus tonnas,” norādīja bataljona komandieris A.Ozoliņš. Nav vērts liegties, dažām žurnālistēm bija bailes, bet svarīga ir spēja tās pārvarēt. Preses “pīle” palaista, ka vienai korespondentei pasprucis vai!, kad laiva pamatīgi sašūpota viļņos.
Žurnālistu desants Cepurītes salā netika izsēdināts, jo komanda airēja tik vareni, ka “apmēram pēc dienas varētu nokļūtu līdz salai,” tā secināja karavīrs – līdzbraucējs. Apkārt Alūksnes ezeram ir 27 kilometri. Tos bataljona karavīri var noskriet divās stundās un 10 minūtēs. Tāpēc masu mediji atgriezās krastā, lai turpinātu ceļu uz Strautiņu mācību poligonu. A.Ozoliņš ieteica tajā pašā vakarā strādāt ar datoriem, jo “otrā rītā pēc airēšanas sāpēs rokas”.
Pusdieno mežā
Brauciens ar brezentu pārvilktā armijas mašīnā ilga apmēram pusstundu. Strautiņu poligonā atbraucējus gaidīja lauku virtuve. Saņēmuši katliņos zupu un griķus, pēc tam arī kompotu, žurnālisti pusdienoja brīvā dabā: uz celma, uz zemes vai tāpat stāvot. Bataljona komandierim A.Ozoliņam visi apgalvoja, ka garšo labi. Un katliņi bija tukši! Madonas fotoreportieris atzina, ka karstais kompots apdedzināja mēli, bet “deva enerģiju”.
Maskēšanās nodarbība
Pēc instrukcijas ar karavīru palīdzību žurnālisti cits cita seju nokrāsoja brūnu un zaļu ar speciālu maskēšanās krēmu. “Ja mani ieraudzītu Balvos uz ielas, tad droši vien nepazītu,” domā “Vaduguns” korespondente. Seju un rokas krāsot ir nepieciešams, jo tās “spīd” un tāpēc ir viegli saskatāmas. Maskēšanai var izmantot arī dabīgos materiālus, piemēram, mālus un zemi.
Mācību “Pusceļā” karavīrus žurnālisti neatrastu, jo patruļbāzi mežā saskatīja tikai, piegājuši tai klāt. Trīs diennaktis karavīri veido ierakumus, naktsmītnes no teltenēm un dabas materiāliem, apliecina spēju izdzīvot mežā, lietojot netradicionālu pārtiku. Apkārt nometnei ir novilkta aukla, lai pilnīgā tumsā pēc patrulēšanas atrastu tās vietu. Trīs nodaļas nomaina cita citu: viena patrulē, otra sargā, trešā atpūšas.
Komandieris stāsta, ka vasarā ir vieglāk izdzīvot mežā nekā ziemā. Reti, bet gadās, ka kāds kareivis nav psiholoģiski sagatavots. Tad viņu pārvieto uz telti, kas atrodas netālu, un palīdz kapelāns.
Mācās izdzīvot
Kareivji parādīja žurnālistiem ugunskuru veidus: no trim baļķiem, zvaigznītes un akas formā sakārtotus zarus, pionieru ugunskuru. Esot vēl citi veidi, piemēram, ar vienu metru garu alu. Tāds noder medījuma žāvēšanai. Teltenes uzslien. nodrošinoties pret vēju un lietu, pamatīgi nostiepjot. “Vai izdevies, var secināt otrā rītā, kad no teltenes izlien slapjš vai sauss,” teica A.Ozoliņš.
Tikai Valkas žurnālistiem izdevās iekurināt ugunskuru. Divu grupu akas ugunskuri, kas tika ieteikti kā vieglāk aizdedzināmie, tikai dūmoja un apdzisa, jo gan lielie, gan sīkie zariņi bija slapji.
Netradicionālai pārtikai var izmantot ne tikai ogas un sēnes, bet arī čiekuru sēkliņas, alkšņu pumpurus. Katram karavīram ir piecu āķu komplekts un makšķerēšanas aukla, bet jāiztiek bez makšķeres. “Ir ēstas arī čūskas un vardes. Tās ir garšīgas, atgādina zuti un vistu,” stāsta karavīri. Valkas korespondents Aldis Dubļāns iesaka, kā sagatavot karstmaizītes ar varžu kājiņām.
Alūksnes mobilo strēlnieku bataljona karavīriem tiek izsniegta diennakts pārtikas deva, kurā ir speķis, siers, sula, šokolāde, džems, sviests, cepumi, zivju un gaļas konservi. To papildina maize un tēja.
Trāpīt desmitniekā!
Bataljona šautuvē žurnālisti varēja šaut astoņas reizes: trīs piešaudes un piecus ieskaites šāvienus. Desmitniekā trāpīt izdevās tikai dažiem. Pārdzīvojumu vairāk bija korespondentēm, kas pirmo reizi rokās turēja īstu ieroci. Alūksniete Dana Ēķe bija sajūsmināta: “Kad trāpīju septītniekā, gribēju šaut vēl un vēl.” Tikai viena daiļā dzimuma pārstāve nespēja pārvarēt bailes, jo “līdzās nebija karavīra, kas psiholoģiski atbalstītu”. Vairums šāvienu netrāpīja pat tuvu mērķim.
Valkas laikraksta “Ziemeļlatvija” redaktore Astra Nagle atzīst, ka žurnālistu diena bija interesanta atpūta nebeidzamo darbdienu virknē. Balveniete Daiga Kļanska domā: “Dienestā puišu dzīve nav tik briesmīga, kā par to dzirdēts un lasīts. Ir iespēja apgūt ne tikai armijā, bet arī dzīvē vajadzīgas lietas.”
