LETA
ASV prezidenta amata kandidātu priekšvēlēšanu debates un Eiropas Savienības (ES) augstāko amatpersonu izvēle bija divi visvairāk apspriestie temati aizvadītās nedēļas Krievijas propagandas raidījumos.
Kremlis ir saniknots un neapmierināts ar ES izvēli un 27 dalībvalstu bloku iztēlo par teju galveno ļaunumu, kas vēlas drīzu karu ar Krieviju. Krievu ieskatā ES ir pārvērtusies par jaunu reihu, kuras priekšgalā ir jaunais fīrers – “zaglīgā ginekoloģe” Urzula fon der Leiena.
Savukārt Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa, kas izvirzīta ES augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikā amatam, tiek dēvēta par “zvērinātu rusofobi” un “igauņu muļķīti”. Interesanti, ka propagandistu izpildījumā ES ir kļuvusi par teju lielāku ļaunumu nekā nīstie anglosakši.
Krievi aizvien vairāk uzkurina kara gaidas, par kara iniciatoriem, protams, iztēlojot Rietumus. Propagandas naratīvs ir nepārprotams – Eiropa gatavojas “lielajam karam”, krusta gājienam pret Krieviju, tāpēc Krievijai ir aizvien vairāk militāri tam jāgatavojas. Acīmredzot Kremļa ideologiem šķiet, ka sabiedrība ir jātur nemitīgā baiļu atmosfērā, kas to spiestu aizvien ciešāk konsolidēties ap valdošo režīmu, kas ir vienīgā izeja no globālas katastrofas.
Amerikas “vectētiņš” un ES kā “ļaunuma impērija”
Visu nedēļas nogali propagandisti aktīvi ņirgājās par ASV prezidenta Džo Baidena neveiksmīgo uzstāšanos priekšvēlēšanu debatēs. Tā krieviem bija lieliska izdevība diskreditēt ASV. “Kremlini” izteica tāda veida “jokus” kā “Baidens neapšaubāmi ir liels malacis, jo pats patstāvīgi spēja uzkāpt pa kāpnēm uz skatuves”, “galvenais kritērijs ASV prezidentam ir spēja patstāvīgi uzkāpt un nokāpt pa lidmašīnas trapu” utt.
Raidījuma “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” vadītājs pat tēloja humānistu un paziņoja, ka viņam no sirds žēl “vectētiņa”, kurš bija spiests piedzīvot globālu pazemojumu”, un tas esot bijis kārtējais apliecinājums tam, ka amerikāņu “istablišments” ņirgājas par cilvēkiem.
Visa šī situācija ar Baidena patiesi neveiksmīgo uzstāšanos krieviem bija kā medusmaize, kā neaptverama un nepelnīta dāvana, ar kuras palīdzību iespējams “vienkāršās” krievu tautas acīs mazināt ASV varenību un bailes no tās.
Atšķirībā no amerikāņu dāvanas ES krieviem sagādāja rūgtu vilšanos. Proti, runa ir par oficiāli izvirzītajiem kandidātiem bloka augstākajiem amatiem – Urzula fon der Leiena izvirzīta Eiropas Komisijas prezidenta amatam, par Eiropadomes priekšsēdētāju varētu kļūt bijušais Portugāles premjerministrs Antoniu Košta, kas pārstāv sociālistus, bet ES augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikā amatam izvirzīta Igaunijas premjerministre Kaja Kallasa. Īpaši krieviem sāp Kallasas izvirzīšana.
Kremļa runas vīrs Dmitrijs Peskovs prognozēja, ka attiecības starp Maskavu un Briseli tuvākajā laikā neuzlabosies, ja minētie amatu kandidāti būs ES vadošie pārstāvji. “Maskavas un Briseles attiecību izredzes ir sliktas,” pauda Peskovs.
Propagandisti gāja vēl tālāk, apgalvojot, ka šādu kandidātu, kas ir “zvērināti rusofobi”, izvirzīšana nozīmējot tikai vienu – Eiropa gatavojas “lielam karam”. “Politologi” pauda, ka ES moto vienmēr esot bijis “drang nach osten” jeb karagājiens uz austrumiem. Tieši tā Otrā pasaules kara laikā nacistiskā Vācija pieteica uzbrukumu Krievijai.
Pēc kandidātu izvirzīšanas esot pilnīgi skaidrs, ka ES ir jaunais reihs ar rusofobiju kā jauno ideoloģiju. Solovjovs ņirgājās, ka izredzes ieņemt ES vadošos amatus esot tikai tiem kandidātiem, kuriem ir negatīvs IQ. Citi atkal teica, ka galvenie kritēriji ir rusofobija un “neprāts”.
Šāda histērija liecina, ka Kremlis ir dziļi vīlies, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātā, kur nozīmīgi panākumi bija galēji labējām partijām, Maskava cerēja uz sev labāku iznākumu. Proti, Urzula fon der Leiena līdz šim sevi ir apliecinājusi kā nelokāmu Ukrainas aizstāvi, lobējusi sankcijas pret Krieviju un aizstāvējusi iesaldēto krievu aktīvu konfiskāciju un nodošanu Ukrainai. Līdz ar to krieviem tagad zudušas cerības, ka Eiropas Komisija varētu mainīt savu politisko kursu.
Savukārt Kallasas izvirzīšana ES augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikā amatam Kremli pazemo, jo Krievija Baltijas valstis vienmēr ir uzskatījusi par otršķirīgām, un perspektīva, ka Maskavai būs jāsēžas pie sarunu galda ar nīstās Baltijas pārstāvi, krievus, protams, neiepriecina. Vēl jo vairāk tādēļ, ka slēptā veidā vēl joprojām Krievijā dzīvs ir sentiments par Baltiju kā piederīgu Krievijas impērijai. Līdz ar to Kallasa tiek nicīgi dēvēta par “igauņu muļķīti”.
Tāpat izskanēja naratīvs, ka šos kandidātus tomēr nevar uzskatīt par “pamuļķīšu” projektu, kādu Rietumi realizēja “postpadomju republikās”, kur par līderiem iecēla cilvēkus, kuriem ir psihiatra izziņa, ka ar viņiem viss “nav kārtībā”. Tāds esot bijis gan kādreizējais Gruzijas līderis Mihails Saakašvilli, gan Ukrainas prezidents Viktors Juščenko.
ES gadījumā tas neesot “pamuļķīšu” projekts, bet apzināta ES vēršanās pret Krieviju un gatavošanās karam. Krievi arī gaudās, ka ES vadītāji, izvirzot kandidātus, nav ņēmuši vērā Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātus. Tas tikai apliecina, ka krieviem bija cerības, ka pēc vēlēšanām ES vadībā notiks pavērsiens pa labi.
Visai zīmīgi, ka krievi par saviem sabiedrotajiem uzskata galēji labējos, piemēram, AFD Vācijā, kura kvalificējas kā partija ar visnotaļ neonacistiskiem uzskatiem. Tas tikai apliecina, ka Kremlis savu mērķu sasniegšanai brūno krāsu nesmādē.
Krievijas aktīvi, Bolīvija un Ziemeļkoreja
Arī aizvadītajā nedēļā krievi trakoja par savu iesaldēto aktīvu konfiskāciju un novirzīšanu Ukrainas vajadzībām. Propagandisti paziņoja, ka tas esot līdzvērtīgi tiešai agresijai un varot tikt uzskatīts par casus belli – ieganstu kara pieteikšanai. Nav tikai skaidrs, kam Krievija varētu vēlēties šo karu pieteikt un kā tas saskan ar paziņojumiem, ka Krievija ir vienīgā saprāta saliņa trakojošā jūrā, kas vēlas mieru.
Krievijas Federācijas Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks Dmitrijs Medvedevs, uzstājoties Sanktpēterburgas juridiskajā forumā, steidza paziņot, ka pašlaik neviena valsts nevarot justies droša par saviem Rietumos izvietotajiem aktīviem, ka “hegemons” ASV tos varot konfiscēt jebkurā brīdī bez jebkāda iemesla.
Propagandisti pārsprieda, ka Krievijai esot pienācis laiks piestādīt rēķinus Rietumiem. Piemēram, par Austrumeiropas atjaunošanu pēc Otrā pasaules kara, par to, ko Rietumi izveda no Krievijas pilsoņu kara laikā (1917-1922), par Krievijas ieguldījumiem abos pasaules karos. Solovjovs piebilda, ka obligāti esot jāpiestāda rēķins Baltijas valstīm par visām Padomju Savienības investīcijām pēc Otrā pasaules kara. Jo līdz tam taču šajās valstīs bija tikai viensētas (хутора).
Līdztekus kvazi ekonomisti pārsprieda, ka BRICS valstīm (Krievija, Ķīna, Indija, Brazīlija, Dienvidāfrika) esot jādara viss, lai sabrucinātu dolāru kā vadošo globālo valūtu. Tas gan izskatās pēc absolūtas vēlmju domāšanas, jo nav nekādu indikāciju, ka tas varētu būt, piemēram, Indijas vai Dienvidāfrikas Republikas interesēs.
Propagandisti savā ideoloģiskajā mērcē centās pasniegt arī neveiksmīgo valsts apvērsuma mēģinājumu Bolīvijā. Kā jau viegli iedomāties, krievu interpretācijā aiz šā mēģinājuma, protams, stāv ASV, kas to vēlējusies tāpēc, ka Bolīvija izteikusi vēlmi pievienoties BRICS. Vērts piebilst, ka, ja aiz valsts apvērsuma patiesi stāvētu ASV, tad tas visdrīzāk nebūtu izgāzies un neizskatītos pēc farsa, kā tas ir pašlaik.
Krievi arī klāstīja, ka ASV vervē un gandrīz piespiedu kārtā sūta uz Ukrainu karot milzīgu daudzumu kolumbiešu. Amerikāņi viņus izmantojot kā lielgabalu gaļu, tādējādi kārtējo reizi pierādot savu cinisko un koloniālo iedabu.
Taisnība ir tā, ka Kolumbijas armijas veterāni patiesi dodas karot uz Ukrainu, taču viņi to dara absolūti brīvprātīgi, ekonomisku iemeslu dēļ. Karotāji jau vairākas desmitgades ir būtiska Kolumbijas eksportprece, vēsta laikraksts “New York Times”, un tam nav nekāda sakara ar ASV.
Tas, ka Krievijas agresoru rindas papildina karotāji no Kubas un Nepālas, uzsvērts netiek. Ja arī garāmejot to piemin, tad tikai tādā kontekstā, ka ir normāli, ka draudzīgās valstis palīdz. Proti, kolumbieši Ukrainā ir ļauno amerikāņu koloniālisms, bet kubieši Krievijas armijas rindās ir brīnišķīga tautu draudzība.
Kā šajā kontekstā krievi atkārtoti uzsver, lai gan pašlaik tas neesot nepieciešams, taču, tā kā pret Krieviju ir izvērsta Rietumu agresija, tad “dārgais biedrs Kims” noteikti taču varētu sniegt palīdzīgu roku. Ziemeļkorejas militārais atbalsts agresorvalstij esot īsti laikā.
Raidījuma “60 minūtes” vadītāja Olga Skabejeva uzsvēra, ka Krievijas un Ziemeļkorejas stratēģiskā partnerība ietver “visu”, tādēļ nevienam nebūtu jābrīnās arī par Ziemeļkorejas karavīru parādīšanos Ukrainā.
Par Asanžu nepriecājas
Krievi diezgan plaši apspēlēja tīmekļa projekta “Wikileaks” dibinātāja Džūljena Asanža atbrīvošanu no Lielbritānijas stingrās drošības cietuma pēc tam, kad viņš saskaņā ar vienošanos ar ASV varasiestādēm tiesā atzina savu vainu, lai izbeigtu savu gadiem ilgušo juridisko drāmu.
Viņa fani Rietumos priecājās, bet Maskavā viņa cienītāji no propagandistu aprindām bija sašutuši un nekas neliecināja par kopīgu sajūsmu, domnīcas “Eiropas politikas analīzes centrs” (CEPA) mājaslapā publicētā rakstā norāda Krievijas mediju monitoringa izveidotāja Džūlija Deivisa.
Raidījuma “60 minūtes” vadītājs Jevgeņijs Popovs darījumu raksturoja kā pilnīgu Asanža “pazemojumu” un paziņoja, ka cīņā noteikti ir uzvarējusi “dziļā valsts” (deep state). “Asanžs tika pazemots un nospiests, bet tagad viņš ir brīvs,” secināja Popovs.
Savukārt Putina bijušais padomnieks Sergejs Markovs par Asanžu sacīja, ka “viņš uz ceļiem pierāpoja pie amerikāņu “dziļās valsts” zābaka un noskūpstīja to, kad atzina, ka ir izdarījis šo noziegumu. Zābaks viņu maigi nokratīja kā pusmirušu kaķēnu un teica, ka viņš tagad var ielīst atpakaļ savā bedrē”.
Deivisa savā rakstā atsaucas uz galvenā propagandista Vladimira Solovjova teikto viņa rīta šovā “Pilns kontakts”, kurā viņš pauda, ka “Leviatāns ir uzvarējis” un amerikāņi Asanžu ir iznīcinājuši. Solovjovs arī apvainoja visus, kuri nebija atbalstījuši Asanžu, kā “blaugznas nelabi smakojošu matu kaudzē uz velna galvas”, un sūrojās, ka “viņi ir iznīcinājuši leģendu, viņi ir iznīcinājuši ticību, ka Leviatānu var uzvarēt”.
Jāpiebilst, ka propagandiste Margarita Simonjana vairākkārtīgi ir Asanžu nodēvējusi par “mūsdienu labāko žurnālistu”, bet Krievijas Ārlietu ministrijas pārstāve Marija Zaharova bieži minēja Asanža darbu Krievijas valsts televīzijās kā neapgāžamu pierādījumu tam, ka viņš ir “īsts žurnālists”.
