LETA
Analizējot 2023. gada Krievijas propagandas vēstījumus, kā galvenie temati izkristalizējas Krievijas iebrukuma Ukrainā nepieciešamības pamatošana pašmāju sabiedrībai – jo ir bažas, ka līdz ar lielajiem dzīvā spēka zaudējumiem varētu rasties zināma, ja ne gluži neapmierinātība, tad spriedze, – un cieši ar to saistītie stāsti par jaunu, “daudz taisnīgāku” starptautiskās kārtības arhitektūru, kas būšot daudzpolāra un kurā vadošo lomu ieņemšot Krievija, ap sevi pulcējot visas pasaules nedemokrātiskos režīmus.
Pērn dominējošie vēstījumi sabiedrībai bija šādi: Krievija ir humānākā valsts pasaulē, kas karo pilnīgi citādi nekā “ļaunā” un “nežēlīgā” Izraēla; Krievija Ukrainā karo tikai un vienīgi pašaizsardzības nolūkos; Ukraina ir Rietumu marionete, kurā pie varas ir asiņains diktators, kas savu iegribu dēļ, lai izkalpotos aizokeāna saimniekiem, drošā nāvē sūta ukraiņu vīriešus un sievietes; Krievija ļoti vēlas miera sarunas ar Ukrainu, bet tās nevēlas Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis.
Savukārt attiecībā uz notikumiem frontē dominējošie stāsti vēstīja par to, ka ukraiņu pretuzbrukums ir izgāzies, Rietumi no Ukrainas ir novērsušies, tai sniegtā palīdzība ievērojami saruks. Galvenais krievu apgalvojums ir par to, ka faktiski Ukraina jau ir karu zaudējusi.
Pagājušā gada Krievijas propagandu raksturo arī ārkārtīgi liela pievēršanās ārpolitikai. Karš Ukrainā Kremļa ideologu sniegumā jau sen ir pārvērties par metafizisku “labā” un “ļaunā” sadursmi, kur tradicionālo vērtību aizstāvības avangardiste Krievija cīnās ar sātaniskajiem Rietumiem, par to, vai pasaule izdzīvos vai ies bojā.
Likumsakarīgi, viens no hipertrofēti izceltiem tematiem bija saistīts ar Āfrikas valstīm un globālajiem Dienvidiem, kas visi esot Krievijas sabiedrotie un draugi, savukārt pret agresorvalsti nostājusies zemeslodes mazākā daļa – korumpētie, koloniālisma ideju pārņemtie, imperiālistiskie Rietumi. Tāpat Krievija šogad par saviem lielākajiem draugiem atzina Ziemeļkoreju un Irānu, kā arī uzmetās par lielāko palestīniešu draugu un aizstāvi.
Galvenais Krievijas iekšpolitiskais notikums, protams, bija privātā militārā algotņu grupējuma vadītāja, nu jau nelaiķa, Jevgeņija Prigožina dumpis un sarīkotais gājiens uz Maskavu, kas gan beidzās neveiksmīgi un kuram pēc pāris mēnešiem sekoja Prigožina bojāeja lidmašīnas katastrofā. Pretēji sākotnējiem pieņēmumiem Prigožina neveiksmīgais dumpis Krievijas prezidenta Vladimira Putina autoritāti tikai nostiprināja un bija pierādījums tam, ka Krievijas varas elite nav gatava nostāties pret vadoni. Proti, Prigožina dumpim atbalstītāji neatradās.
Krievijas propagandistu vēstījumu fonā arī pērn visai skaļi žvadzēja kodolieroči un izskanēja draudi tos pielietot “Krievijas suverenitātes apdraudējuma” gadījumā. Tajā pašā laikā Putins uzstājās kā viltus miera balodis, apgalvojot, ka Krievija vēlas miera sarunas ar Ukrainu, bet pēdējai tās liedzot “Rietumu saimnieki”.
Vienlaikus visai zīmīga un raksturīga propagandas šķautne bija noklusētais un nepateiktais. Proti, pērn notika vairāki dronu uzbrukumi Krievijas teritorijām, par kurām “kremlini” noklusēja, lai lieki nesatrauktu sabiedrību, bet vēl vairāk tādēļ, ka īsti nebija, ko likt tam pretī. Tāpat netika ziņots par ukraiņu armijas sekmīgajiem uzbrukumiem Krievijas Melnās jūras flotei. Krievijas sabiedrībai Kremļa televīzijas nestāstīja ne par politiskajam opozicionāram Vladimiram Kara-Murzam piespriesto 25 gadu ilgo cietumsodu, ne par teātra režisores Jevgēņijas Berkovičas notiesāšanu, jo viņas izrāde tika atzīta par teroristisku, ne par Polijā dzīvojošajam dramaturgam Ivanam Viripajevam aizmuguriski piespriesto astoņus gadus ilgo cietumsodu, ne par Augstākās tiesas lēmumu atzīt starptautisko LGBT kustību par ekstrēmistisku.
Pagājušais gads diemžēl atnesis arī pierādījumus tam, ka Putina vara ir nesatricināma. To apliecina Krievijas opozicionārie politologi. Ja vēl gada sākumā izskanēja viedokļi, ka “Putina dienas ir skaitītas” un varētu notikt “galma apvērsums”, tad gada otrajā pusē izteikti dominēja viedoklis, ka pārskatāmā nākotnē Krievijā nekādas pārmaiņas nav gaidāmas, sabiedrība ir inerta un apātiska un ir velti cerēt uz kādiem politiskiem satricinājumiem, kurus varētu radīt tas, ka “augšas vairs negrib, bet apakšas vairs nevar”. Diemžēl Krievijā vēl joprojām “augšas grib un apakšas var”.
Draudi un apvainojumi Latvijai
Arī pērn propagandisti neaizmirsa pieminēt “fašistisko” Latviju, kas pieder pie “kremlinu” dēvētajiem “балтийские вымираты” (par “izmirstošiem” pārfrāzēti “Baltijas emirāti”). Pagājušā gada sākumā propagandisti Latvijai pievērsās saistībā ar Saeimas 20.aprīlī pieņemto likumu, kas nosaka, ka 9.maijā visā Latvijā publiskajā ārtelpā aizliegts rīkot atsevišķus publiskus izklaides un svētku pasākumus, sapulces, gājienus un piketus. Protams, ka latvieši tika nodēvēti par fašistiem, uzsverot, ka tādējādi atdzimst “bandītisko” mežabrāļu tradīcijas. Krievijas “galvenais propagandists” Vladimirs Solovjovs savā raidījumā kliedza, ka pēc Ukrainas “denacifikācijas” steidzīgi ir jāpievēršas Baltijai, īpaši Latvijai, jo tā ar jaunpieņemto likumu demonstrējusi, ka ir fašistiska valsts.
Nākamais “uzbrauciens” mūsu valstij, ko vainagoja kliedzieni pat par kara pieteikumu, bija reakcija uz Latvijas eksprezidenta Egila Levita pausto, ka “Krievija ir novēlojusies nācija, jo īsteno politiku, kura bija raksturīga Eiropas valstīm 19.gadsimtā”.
Krievu propagandistiem Levita teiktais bija kā bullim sarkana lupata, turklāt tas tika sagrozīts. Proti, “politologs” Vitālijs Tretjakovs, kurš pazīstams ar bēdīgi slaveniem izteicieniem par Poliju, nosaucot to par Eiropas lielāko riebekli un apgalvojot, ka poļus neviens nevar ciest, šoreiz par Levita pausto apgalvoja, ka viņš nosaucis krievus par atpalikušu (nevis novēlojušos) nāciju. Līdz ar to, viņaprāt, šāds apvainojums esot uzskatāms par pietiekamu “casus belli” (kara iemeslu) un uz to esot jāreaģē, piesakot karu Latvijai. Tas gan nenozīmējot, ka tūlīt būtu jādodas uzbrukumā Latvijai, bet vismaz vārdiskam kara pieteikumam jābūt.
Tā kā krievi jau kopš kara sākuma nodarbojas ar “izvirtušo” Rietumu diskreditāciju, arī balstoties uz viltus ziņām, tad šajā stāstā pērn pienāca kārta arī Latvijai mūsu valdības vadītājas Evikas Siliņas personā. Televīzijas kanāla “Первый” raidījums “Куклы наследника Тутти”, kas vērsts uz Rietumvalstu līderu diskreditāciju, tos attēlojot kā ASV marionetes, pilnībā bija veltīts Latvijas premjerei Evikai Siliņai un viņas nomelnošanai. Raidījums sākās ar tā vadītājas apgalvojumu, ka Siliņa jaunībā ir filmējusies pornofilmās ar vārdu Evita. Līdztekus tika atražoti vēstījumi par Siliņas politisko korumpētību.
Tāpat raidījumā “60 minūtes”, kur neiztrūkstoša ir LGBT kritika, tika pieminēts, ka Latvija, kurai nepietiek ar to, ka tai ir pasaulē pirmais prezidents, kurš ir atklāts gejs, ir pieņēmusi partnerības likumu, kas legalizē viendzimuma attiecības. Raidījuma vadītāja Jevgēņija Popova ieskatā, tas ir kārtējais apliecinājums apgalvojumam, ka Latvija ir neizdevusies valsts, kurā valda nacisms apvienojumā ar dažādu seksuālo perversiju slavināšanu.
Līdztekus izcēlās arī Latvijas pilsonis, bijušais žurnālists un politiķis, arī bijušais Eiroparlamenta deputāts no partijas “Saskaņa” Andrejs Mamikins, kurš pārcēlies uz dzīvi Krievijā un propagandas raidījumā “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” lūdza Krievijas palīdzību, lai tā aizstāvētu savus Latvijā dzīvojošos pilsoņus, kurus nenokārtota latviešu valodas eksāmena dēļ Latvija izraidīs no valsts. Mamikins apgalvoja, ka drīzumā šāda izraidīšana attiekšoties uz visiem Krievijas pilsoņiem, arī tiem, kas būs nokārtojuši latviešu valodas eksāmenu, un jau tuvākajā nākotnē šāds liktenis sagaidot visus krievvalodīgos, arī tos, kas ir Latvijas pilsoņi.
Zelenskis sliktāks par Hitleru
Krievu propaganda dažos aspektos šogad spēja pārsteigt pat ilgstošus tās vēstījumu vērotājus un analītiķus. Negaidītākais ir atsevišķu propagandistu paustais, ka Ukrainas režīms ir ļaunāks par Hitleru, jo fašistiskās Vācijas līderim vismaz bijuši saprotami mērķi – pievienot savai valstij jaunas teritorijas, taču ukraiņi visus “kara noziegumus” pastrādājot tikai PR nolūkos, lai nomelnotu Krieviju. Šāda Hitlera aizstāvēšana no krievu (!) puses ir kaut kas jauns un tikai nozīmē to, ka Kremļa ideologiem Ukrainas diskreditēšanā noder pat Hitlers.
Šis naratīvs aktualizējās līdz ar krievu uzspridzināto Nova Kahovkas dambi šā gada jūnijā, kas radīja lielus plūdus un prasīja daudzu cilvēku upurus. Tas, ka krievi atbildību par Nova Kahovkas dambja spridzināšanu uzvēla ukraiņiem, protams, nav nekāds pārsteigums. Taču cinisma virsotni sasniedza propagandiste Margarita Simonjana, kas raidījumā “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” apgalvoja, ka dambja spridzināšana ierindojama tādā ukraiņu veiktu kara noziegumu virknē kā civiliedzīvotāju nogalināšana Mariupolē un Bučā. Šādi apgalvojumi tika izteikti laikā, kad starptautiskajām tiesībsargājošajām institūcijām ir izdevies savākt neskaitāmus faktos balstītus pierādījumus, ka atbildība par Buču un Mariupoli pilnībā jāuzņemas Krievijai.
Tāpat vienbalsīgu sašutumu krievu propagandistos izraisīja Eiropas Padomes asamblejas lēmums atzīt ukraiņu bērnu deportāciju uz Krieviju par genocīdu. Kremļa propagandisti nekavējās paziņot, ka Krievija ir pati humānākā pasaulē, kas esot ukraiņu bērnus “glābusi no iznīcības”, un demagoģiski kliedza, ka Rietumi esot bombardējuši sīriešu un afgāņu bērnus, kurus tiem nemaz neesot žēl.
Visu gadu propagandisti rāvās vaiga sviedros, lai turpinātu dēmonizēt Ukrainu, to iztēlojot kā fašistisku valsti, kuras prezidents ir “narkomāns”, kurš nemitīgi dodas neveiksmīgos braucienos uz Rietumiem “ubagot” naudu.
“Kremlini” nesmādēja arī viltotu video izplatīšanu, kur it kā gūstā saņemti ukraiņu karavīri stāsta par savu biedru it kā veiktiem “kara noziegumiem”.
“Visas pasaules diktatori, apvienojieties”
Pagājušajā gadā Krievija aktīvi iezīmēja sevi starptautiskajā dienaskārtībā, paziņojot, ka ir “brīvās pasaules” līdere cīņā pret Rietumu hegemoniju, imperiālismu un koloniālismu. Krievus nevienā brīdī nemulsināja tas, ka viņu “brīvo pasauli” veido nedemokrātiskas valstis, kurās notiek masveidīgi cilvēktiesību pārkāpumi. Tā teikt, tāds tādu atrod. Par lielākajiem krievu draugiem kļuva Ziemeļkoreja un Irāna, pasludinot, ka pret šīm valstīm noteiktās ANO sankcijas, par kuru pieņemšanu savulaik balsoja arī Krievija, ir neleģitīmas un pašreizējai ģeopolitiskajai situācijai “neatbilstošas”.
Tāpat Krievija turpināja pielīst Ķīnai, uzsverot, ka tad, ja Rietumi iesaistīsies Ķīnas un Taivānas konfliktā, Krievija Ķīnu ņemšot zem sava “kodollietussarga”.
Kremļa ideoloģisko vēstījumu atražotāji arī centās pērn jūlija beigās notikušo Krievijas-Āfrikas samitu Sanktpēterburgā iztēlot par milzīgu Krievijas ģeopolitisko panākumu, kas apliecinot, ka Krievija nekādā gadījumā neatrodas starptautiskā izolācijā. Vēl vairāk: uzsvērti tika ziņots, ka “globālie dienvidi”, ar to saprotot Āfrikas valstis, “pilnībā ir Krievijas pusē”. Patiesībā šādi apgalvojumi ir stipri pārspīlēti un visai tālu no patiesības. Laikraksts “The Guardian” vēsta, ka samitu apmeklēja tikai 17 Āfrikas valstu līderi, kas ir samērā niecīgs skaitlis salīdzinājumā ar 43 valstu galvām 2019.gada samitā.
Vienlaikus krievi demonstrēja savu imperiālistisko raksturu, paziņojot, ka Krievija nepieļaus ASV “saimniekošanu” NVS valstīs. Faktiski krievi vēl joprojām arī 21.gadsimtā dzīvo Aukstā kara ģeopolitiskajās reālijās, kur dominēja lielvaru ietekmes zonas. Kremļa ideologi atkārtoti uzsver, ka ir “mūsu” valstis, kuras nekādā gadījumā nedrīkst pieslieties Rietumiem. Šī domāšana spilgti izpaudās attiecībā, piemēram, uz Kazahstānu, kas esot pārāk draudzīga Rietumiem un esot aizmirsusi, ka par savu ekonomisko augšupeju tā esot parādā Krievijai. Savukārt kā labais piemērs tiek minētas Āfrikas valstis, kuras neesot aizmirsušas, cik daudz tām ir palīdzējusi Padomju Savienība un tagad pateicībā esot lojālas Krievijai.
Tāpat propagandas raidījumos krievi arī aktīvi vērsās pret Armēnijas premjerministru Nikolu Pašinjanu, saucot viņu par “nodevēju” un kliedzot, ka viņš ir “pārdevis Kalnu Karabahu”, par kuru armēņi zaudēja karā Azerbaidžānai un piekrita nodot kontroli pār šo reģionu Baku.
Kremļa reakcija ir saprotama, jo, izbeidzoties konfliktam šajā nemierīgajā reģionā, armēņi var pieprasīt izvākt tā sauktos Krievijas miera uzturēšanas spēkus. Līdztekus Kremlis, protams, uzkurinot naidīgu noskaņojumu, vēlas gāzt sev nedraudzīgo Armēnijas valdību.
Pēc pagājušā gada 7.oktobrī notikušā nežēlīgā teroristu grupējuma “Hamās” uzbrukuma Izraēlas civiliedzīvotājiem, kam sekoja karadarbība Gazas sektorā, kurā Izraēla cenšas iznīcināt “Hamās”, Krievija pozicionējās ļoti skaidri un nepārprotami, apvainojot Izraēlu genocīdā. Krievijas nostāja visciešākajā mērā ir saistīta ar krievu atkarību no Irānas ieroču piegādēm.
Lai gan propagandisti savas runas par karu Izraēlā sāka ar teikumu, kurā nosodīja “Hamās” uzbrukumus civiliedzīvotājiem, tālāk sekoja vienīgi žēlabas par to, cik briesmīgi Izraēla izrīkojas ar Gazas joslā dzīvojošajiem, ka palestīnieši tiekot iznīcināti tikai par to, ka viņi ir palestīnieši. Šis stāsts ir krieviem morāli ārkārtīgi izdevīgs, jo visi propagandisti uzsver: “mēs nekarojam kā izraēlieši”, “mēs neesam sabombardējuši nevienu slimnīcu”, – kas, protams, ir absolūti meli.
Kodolšantāža turpinās
Krievijas kodolšantāža laika gaitā piedzīvojusi zināmas izmaiņas. Par pagrieziena punktu kļuva pagājušā gada martā pieņemtā jaunā Krievijas ārpolitikas doktrīna, kur melns uz balta teikts, ka “eksistenciāla apdraudējuma” gadījumā Krievija patur sev tiesības pielietot kodolieročus. Pašsaprotami, ka “eksistenciāls apdraudējums” ir visai plaši un voluntāri traktējams jēdziens. Propagandistu ieskatā, piemēram, jebkuri uzbrukumi okupētajai Krimai būtu traktējami kā “eksistenciāls apdraudējums”.
Ideoloģiskā tendence, kas caurauž visus vēstījumus, – Krievija ir kodollielvalsts, tādēļ tā drīkst uzvesties, kā vien vēlas, un palikt nesodīta. Kurš gan uzdrīkstēsies pacelt roku pret valsti, kas apdraudējuma gadījumā atbildēs ar atombumbu? Tāds visā nopietnībā ir propagandistu vēstījums Krievijas sabiedrībai. Raidījuma “60 minūtes” vadītāja un propagandiste Olga Skabejeva vairākkārtīgi atkārtojusi, ka Krievijas elitei ne no kādām starptautiskām tiesām nav jābaidās – “mums taču ir atombumba”.
Vienlaikus Kremļa ideologi savos izteikumos par kodolieroču piemērošanu nekādu konsekvenci neievēro, jo tie visi ir situatīvi un pārsvarā domāti pašmāju vajadzībām – krievu sabiedrības ietekmēšanai. Vēstījumu amplitūda ir visai plaša – sākot ar to, ka Londona ir leģitīms kodoltriecienu mērķis, līdz tam, ka neģēlīgie Rietumi provocē Krieviju un dara visu, lai tā “aizstāvoties” būtu spiesta pielietot šos nāvējošos ieročus.
Jānorāda, ka arī Putins savās uzrunās tautai ir uzsvēris, ka Krievija savas suverenitātes un teritoriālās nedalāmības aizstāvībai ir gatava izlietot visus iespējamos līdzekļus, arī kodolieročus, uzsverot, ka “tas nav blefs”.
Viltus miera balodis
Putins visu pagājušo gadu apgalvoja, ka Krievija vēloties miera sarunas, taču tām nepiekrīt Ukraina. Tas gan iet roku rokā ar paziņojumu, ka “speciālā operācija” turpināsies tik ilgi, līdz būs sasniegti tās mērķi – Ukrainas denacifikācija un demilitarizācija, kā arī pastāvošā režīma nomaiņa un prasība Ukrainai būt neitrālai, kas nozīmē, ka būtu izslēgta tās pievienošanās NATO.
Tāpat Putins, protams, uzsver, ka nevar būt ne runas par Ukrainas okupēto teritoriju atdošanu.
Par Putina vēlmi būt miera balodim skarbi izteikusies poļu izcelsmes ASV žurnāliste un vēsturniece Anna Aplbauma. “Pēdējā laikā esmu dzirdējusi vairākus labi domājošus cilvēkus, kuri visi ir Ukrainas atbalstītāji un kuri apgalvo, ka šis konflikts varētu beigties tā, kā savulaik beidzās Korejas karš, ar iesaldētajām robežām pašreizējā frontes līnijā un pārējo Ukrainu, kuru aizsargātu amerikāņu drošības garantijas un pat ASV bāzes, līdzīgi, kā tas ir ar Dienvidkoreju. Visiem šiem ieteikumiem, gan labi domātiem, gan citādi, ir viens un tas pats trūkums: pagaidu vai cita veida pamiers nozīmē, ka abām pusēm ir jāpārtrauc karadarbība. Patlaban, pat ja Zelenskis piekrīt sarunām, nekas neliecina, ka Putins vēlas risināt sarunas, ka viņš vēlas pārtraukt karadarbību vai ka viņš jebkad būtu vēlējies pārtraukt karadarbību,” raksta Aplbauma žurnālā “The Atlantic”.
