Vērojot Krievijas prezidenta Vladimira Putina un viņa ideoloģisko rokaspuišu retoriku, kļūst skaidrs, ka Kremlis jūtas ļoti komfortabli. Proti, Ukrainas frontē iniciatīva pieder krieviem, ASV prezidenta Donalda Trampa draudi par jaunām sankcijām Maskavu arī nebiedē.
Turklāt Putins sevi iztēlo kā lielu miera piekritēju, kurš it kā iestājas par sarunām ar Ukrainu, taču tikai uz Krievijas nosacījumiem. Šīs prasības tiek iztēlotas kā vitāli svarīgas Krievijas nacionālajām drošības interesēm, tādēļ jebkuram saprātīgam cilvēkam, ar to primāri domājot Donaldu Trampu, būtu jāsaprot, ka tās ir absolūti leģitīmas un taisnīgas.
Putins pat pamanās piesaukt tiesiskumu un konstitūciju, ar ko pamato prasību, lai de iure tiktu atzīta četru okupēto Ukrainas teritoriju – Luhanskas, Doneckas, Hersonas un Zaporižjas ‒ iekļaušana Krievijas sastāvā. Tā ir atsauce uz nelikumīgajiem referendumiem, kuros it kā vairākums šajās teritorijās dzīvojošo esot nobalsojuši par pievienošanos Krievijai, tādēļ saskaņā ar Krievijas konstitūciju tās esot likumīgas krievu teritorijas.
Vienlaikus Putins, kuram tā patīk atsaukties uz tiesiskumu, apzināti noklusē, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām nedz vēlēšanas, nedz referendumi teritorijās, kurās atrodas okupācijas karaspēks, nav uzskatāmi par leģitīmiem.
Pašlaik krievu propaganda rotē ap divām tēmām – Putina un Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenko tikšanos Valamas salā (Karēlijā) un Trampa iecerētajām sankcijām.
Diktatoru spēles brīvā dabā
Sižeti par Putina un Lukašenko tikšanos tika rādīti absolūtā padomju propagandas stilā. Vispirms tika aprakstīts, cik neformāli ir ģērbušies abi diktatori, uzsverot, ka Putinam ir balts krekls ar īsām rokām. Tika pieminēts, ka Lukašenko pie sava, kā pats izteicās, “vecākā brāļa” ir ieradies ar savu špicu.
Līdztekus plaši tika atspoguļots, kā Putins un Lukašenko, krustus mezdami, apmeklē vienu no lielākajām pareizticīgo svētvietām – Valamas klosteri -, uzsverot, cik abi vīri ir dievbijīgi un mieru mīloši.
Diktatoru tikšanās laikā notika abu preses konference krievu un baltkrievu žurnālistiem, kur abi “brāļi” sēdēja uz koka “lavočkas” zem ābeļu zariem.
Putins, taujāts par “speciālās militārās operācijas”, kā krievi dēvē asiņaino iebrukumu Ukrainā, gaitu, ar lepnumu klāstīja, ka “mēs uzbrūkam visā frontes līnijā”. Diemžēl pašlaik iniciatīva kaujas laukā patiešām pieder krieviem.
“Ja kādreiz Rietumi runāja par Krievijas stratēģisko iznīcināšanu, tad tagad to aizstājušas runas, kā apturēt mūsu uzbrukumus,” lepojās Kremļa diktators.
Savukārt Lukašenko pauda, ka ukraiņiem ar steigu jālūdz Vladimiru Vladimiroviču sēsties pie sarunu galda, citādi krievi sagrābs visas to teritorijas. Putins ar smaidu kolēģi palaboja, ka teritorijas nevis sagrābs, bet “atgūs”, jo saskaņā ar Kremļa retoriku visa Ukraina taču patiesībā ir Krievzeme.
Putins pirmo reizi arī komentēja Trampa izteikumus, ka viņš ir vīlies Krievijas diktatorā. Putins izteicās, ka vilšanās radusies no nepamatoti lielām gaidām. Vienlaikus tika uzsvērts, ka miera sarunām esot jānotiek, taču procesam ir jābūt lēnam, klusam un pārdomātam.
Kremļa saimnieks kārtējo reizi uzsvēra, ka negrasās atteikties no sākotnējām prasībām un vissvarīgākais esot novērst konflikta cēloņus – NATO paplašināšanos Austrumu virzienā un centienus Ukrainu padarīt par placdarmu uzbrukumam Krievijai, sarīkojot tur “valsts apvērsumu”, kā rezultātā tagad tur valdot “neofašistisks režīms”.
“Maskava nav atteikusies no savām galvenajām prasībām. Tas ir tāpēc, ka pēdējo trīs gadu laikā Krievija, neskatoties uz Kremļa nevēlēšanos pilnībā mobilizēt visu tautu, ir kļuvusi par valsti, kas karo. Ienaidnieks ir kļuvis par mītisku ļaunumu; karavīri ir varoņi; šajā karā ir vairāk kritušo un ievainoto nekā jebkurā karā kopš Otrā pasaules kara; kara ekonomika mutuļo; domstarpības tiek apspiestas. Pat Putina kungs bieži runā par “karu”, nevis par “speciālo militāro operāciju”. Jo ilgāka un plašāka ir karadarbība, jo pārliecinošākam jābūt rezultātam,” uzskata laikraksts “The New York Times”.
Savukārt par iespējamām miera sarunām domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Aleksandrs Baunovs “The New York Times” norāda, ka “Kremlis tās nepārprotami uzskata par vietu, kur tas var pasludināt uzvaru, kas līdz šim tam nav izdevies kaujas laukā. Tas palīdz izskaidrot šķietami absurdo prasību Ukrainai atkāpties no teritorijām, kuras Krievija pat nekontrolē. Putina kungam uzvara nav tikai teritorijas sagrābšana – tā ir noteikumu diktēšana, robežu pārskatīšana un jaunās realitātes atzīšana. Tādā veidā Putina kungs var nodrošināt leģitimitāti, pēc kuras viņš ilgojas”.
No sankcijām nebaidās
Kremļa propagandisti uzsver, ka ASV prezidenta nodoms noteikt Krievijai jaunas sankcijas nekādu taustāmu labumu Rietumiem nedos. Cita starpā daudzi uzskata, ka Tramps ar sankciju noteikšanu nesteigsies.
Proti, runa ir par to, ka ASV varētu noteikt 100% tarifu tām valstīm, kas no Krievijas pērk naftu. Tajā pašā laikā tādas nozīmīgas lielvalstis kā Ķīna un Indija jau ir paziņojušas, ka no krievu naftas iegādes neatteiksies. Arī Rietumu analītiķiem ir šaubas, vai tādā gadījumā ASV tiešām sāks tirdzniecības karu ar Ķīnu un Indiju.
“Analītiķi norāda, ka primārajām sankcijām, visticamāk, būtu maza ietekme, jo ASV un Krievijas tirdzniecības apjoms ir neliels. Sekundārie tarifi varētu būt daudz nozīmīgāki, īpaši attiecībā uz naftu un gāzi, kas ir Krievijas ienesīgākie eksporta produkti. Tomēr pastāv riski: Ķīna, Indija un Turcija ir nepārprotami lielākās Krievijas jēlnaftas pircējas, un tās ir arī vienas no galvenajām naftas produktu klientēm, tāpēc sekundārie tarifi varētu sarežģīt attiecības ar visām trim valstīm,” vēsta “Radio Brīvā Eiropa”.
Tikmēr domnīca “The Conversation” uzskata, ka “Krievijas tirdzniecības tīkla izpēte ir būtiska, lai izprastu, kad sankcijas darbojas un kad nedarbojas. Mēs apgalvojam, ka sankciju ierobežotā ietekme uz Krievijas ekonomiku lielā mērā ir saistīta ar Kremļa spēju atrast tirdzniecības partnerus, kas ir gatavi ignorēt Amerikas Savienoto Valstu un citu valstu sankcijas. Ķīna, Turcija, Vācija, Indija un Itālija eksportē ievērojamus apjomus uz Krieviju. Tikmēr Ķīna, Indija, Turcija, Uzbekistāna un Brazīlija joprojām ir kritiski svarīgi Krievijas preču tirgi. Un Ziemeļkoreja, papildus tam, ka nodrošina Krieviju ar darbaspēku frontes līnijās, ir arī apņēmusies paplašināt savu ekonomisko sadarbību ar Krieviju”.
Domnīcas ieskatā tieši Trampa administrācijas noteiktie tarifi ir bijuši galvenais Ķīnas un Krievijas ekonomiskās sadarbības katalizators. Abas valstis jau sen ir centušās aizstāt ASV vadīto liberālo pasaules kārtību, un ideja par jaunu pasaules kārtību ir guvusi atbalstu BRICS blokā, kurā ietilpst valstis ar zemiem un vidējiem ienākumiem, tostarp Ķīna un Krievija.
Korupcija, Vaikule un Eiropa
Viens no krievu propagandistu iemīļotākajiem sižetiem, protams, ir par Ukrainā notikušajiem protestiem saistībā ar vēlmi ierobežot pretkorupcijas iestāžu neatkarību. Ukraina pretēji Krievijai tiek iztēlota kā korupcijas saēsta valsts. “Kremlinu” sniegumā protesti patiesībā esot pret Kijivas režīmu, kurš tautai esot apnicis, jo netiek noslēgts miers ar Krieviju.
Vienlaikus Putins par Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska iesniegto jauno likumprojektu, kas nodrošina minēto iestāžu neatkarību, izteicās negatīvi, jo visas šīs iestādes esot uzspiestas no “ārpuses”, lasi: no Rietumiem.
Par to ironiski sociālajā tīklā “X” raksta “Wall Street Journal” žurnālists Jaroslavs Trofimovs: “Interesanti, ka viena no lietām, kas, šķiet, visvairāk ir satraukusi Putinu, ir Ukrainas lēmums saglabāt korupcijas apkarošanas iestāžu neatkarību. “Pazemojošs suverenitātes trūkums”, viņš saka, piebilstot, ka Zelenskim bija taisnība, mēģinot pakļaut iestādes savai kontrolei. Ak vai. Tik aizkustinoši, ka Putins pēkšņi tik ļoti rūpējas par Ukrainas suverenitāti!”
Runājot par suverenitāti, visi propagandisti steidz ziņot, ka to pilnībā zaudējusi arī Eiropa. Par to liecinot Eiropas Savienības (ES) un ASV vienošanās par tarifiem, kas nav tā pati izdevīgākā ES.
Putins gudri spriedelēja, ka ekonomiskais zaudējums ir sekas tam, ka ES jau sen ir zaudējusi savu politisko suverenitāti, to atdodot ASV.
Opozīcijas medijs “Meduza” vēsta, ka tā rīcībā ir nonākusi metodika, kā Kremļa plašsaziņas līdzekļiem jāstāsta par Trampa un Eiropas darījumu. “Tiem ieteikts runāt par ASV un ES vienošanos kā par “apšaubāmu Eiropai” un pat par “ES sakāvi”. Metodikas autori iesaka citēt Francijas galēji labējās Nacionālās apvienības vadītāju Marinu Lepēnu (pašu partiju ieteicams raksturot kā “konservatīvu”). Savā “X” kontā viņa vienošanos nosauca par “politisku, ekonomisku un morālu [Eiropas] fiasko”. Prezidenta administrācija arī iesaka ziņās pieminēt, ka Vācija kā lielākā automašīnu eksportētāja no vienošanās cietīs visvairāk, raksta “Meduza”.
Vienlaikus medijs atsaucas uz kāda Kremļa polittehnologa teikto, ka “šobrīd Eiropa ir galvenais ienaidnieks, tāpēc mums jāparāda, cik slikti klājas šim ienaidniekam, kādas problēmas tam ir, ka viss ir vēl sliktāk nekā mums. Varbūt tas novērsīs dažu [krievu] uzmanību no pieaugošajām cenām un grūtībām ekonomikā”.
Tikmēr propagandists Jevgeņijs Popovs svētdienas vakara lielajā nedēļas ziņu izlaidumā veselu sižetu veltīja dziedātājas Laimas Vaikules festivālam Jūrmalā, nosaucot to par “rusofobisku un cilvēknīstošu burziņu”. Iemesls šādiem izteikumiem ir skaidrs – festivālā piedalījās daudzi Krievijas emigranti, kurus, protams, ideoloģiski nepieciešams nomelnot un iznīcināt.
