LETA
Aizvadītajā nedēļā visa civilizētā Rietumu pasaule pieminēja otro gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Izņēmums bija pati Krievija. 24.februārī nevienās ziņās netika pieminēts, ka aprit divi gadi kopš kara sākuma. Lepoties jau īsti nav ar ko.
Savukārt Rietumu presē saistībā ar Ukrainas kara gadadienu dominējošais noskaņojums bija pārmetums Rietumu valstu valdībām, īpaši ASV Kongresam, par nepietiekamo militāro atbalstu Ukrainai.
No Avdijivkas līdz Brazīlijai
Tas, ar ko krievi lielījās, bija Ukrainas Austrumu pilsētas Avdijivkas ieņemšana, kas prasīja nesamērīgi daudz krievu karavīru dzīvību un ir uzskatāms tikai par taktisku, nevis stratēģisku panākumu. Tāpat propagandisti paziņoja, ka Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova dalība G20 samitā Brazīlijā esot bijusi “triumfāla” un parādījusi, cik Krievijai ir daudz ietekmīgu draugu pasaulē – Brazīlija, Venecuēla, Nikaragva un, protams, Kuba.
Jau ierasti Lavrovs apsūdzēja Rietumus dubultstandartos, sakot, ka “uz ANO vērstas arhitektūras vietā tiek veicinātas šauru bloku alianses, slēgti klubi, aizkulišu labākās prakses un pseidodemokrātiskas vērtības”. Viņš apgalvoja, ka dažas rietumvalstis ir mēģinājušas “ukrainizēt” G20 darba kārtību visos iespējamos veidos, ko, viņaprāt, globālie dienvidi noraidīja. Lavrovs arī noraidīja starptautisku izmeklēšanu par opozicionārā politiķa Alekseja Navaļnija nāvi Krievijas stingrā režīma kolonijā.
Priecājoties par Brazīlijas atbalstu, krievi ne ar vārdu nepieminēja šīs valsts priekšlikumu, ka Drošības padomes pastāvīgās dalībvalstis – ASV, Krievija, Ķīna, Lielbritānija un Francija – varētu zaudēt veto tiesības jautājumos, kas tieši skar to intereses.
Aizvadītās nedēļas propagandas raidījumos iezīmējās vēl kāda interesanta nianse. Proti, tika gūts apstiprinājums politikas analītiķu izteiktajām versijām, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina paziņojums, ka gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās viņš priekšroku dodot Džo Baidenam, ir tikai māņu gājiens, lai nesakompromitētu īsto favorītu Donaldu Trampu.
Par to liecināja izteiktā ņirgāšanās par Baidenu, piemēram, izsmējīgi paziņojot, ka viņš ir tik vecs, ka Staļins viņu uzņēma pionieros. Krievi arī turpināja apgalvot, ka Baidena administrācija ir izšķērdējusi Ukrainai domāto naudu, no kuras liela daļa piešķirta nelikumīgi, un viņu lielākās šausmas būtu Trampa kļūšana par prezidentu, jo viņš visu Baidena administrāciju iesēdinātu cietumā.
Savukārt par Baidena izteikumiem, ka Putins ir “traks kuces dēls”, Kremļa runas vīrs Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka tādējādi Baidens esot apkaunojis pats sevi un neesot iedomājams, ka tā varētu izteikties Putins. Bet raidījumā “60 minūtes” Olga Skabejeva izsmējīgi klāstīja, ka Baidens pēc savām lamām esot sasitis galvu, kāpjot helikopterā, kas tikai apliecinot viņa bēdīgo fizisko un mentālo stāvokli.
Kā priecīgi atzīmēja Skabejeva, saistībā ar Rietumu bažām, ka Krievija varētu kosmosā izvietot pretsatelītu kodolieročus, aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu esot paziņojis, ka Krievijai tādu plānu nav, taču vienlaikus nav noliedzis šādu ieroču esamību.
Atturīgie propagandisti
Putins Tēvzemes aizstāvju dienā – 23.februārī -, lai arī pieminēja un godināja “speciālās militārās operācijas” dalībniekus, absolūti izvairījās pieminēt, cik ilgi jau karš notiek. No propagandistu skatu punkta tas ir pilnībā saprotami, jo nav jau ar ko palepoties, izņemot Avdijivkas ieņemšanu. Ja atceras, ka sākotnējās krievu cerības bija trīs dienu zibenskarš un tad Krievijas armijas militārā parāde Kijivā un marionešu valdības izveide, tad divus gadus vēlāk ir skaidrs, ka okupantiem ar Ukrainas iekarošanu nesokas tā, kā bija domāts. Līdz ar to Kremlis un tā propagandistu svīta saprot, ka kaut kā īpaši atzīmēt vai pieminēt “iestigšanu” Ukrainā, kas prasījusi milzums daudz dzīvību, nebūtu īpaši saprātīgi.
Klusēšana lielā mērā ir saistīta arī izmaiņām sabiedrības noskaņojumā, jo tā vēlas mieru, raksta opozicionārais izdevums “Meduza”, atsaucoties uz gada nogalē veiktu Krievijas iedzīvotāju aptauju par to, kāds būtu viņu novēlējums līdzpilsoņiem 2024.gadā. 50% respondentu atbildēja, ka novēl mieru un “speciālās militārās operācijas” beigas.
Liela loma propagandistu atturībā īpaši lepoties ar diviem gadiem kopš kara sākuma ir lieliem zaudējumiem, par kuriem Kremlis, protams, klusē, taču noslēpt to arī ir grūti, jo tas ir skāris pietiekami daudzas Krievijas ģimenes. Saskaņā ar ietekmīgās ASV domnīcas “Kara izpētes institūts” (ISW) ekspertu vērtējumu karš Krievijai ir izmaksājis vairāk nekā 315 000 bojā gājušo un ievainoto karavīru.
Putinu pielīdzina Staļinam
Cita lieta, ka “kremlini” pārspīlēti lepojas ar Avdijivkas ieņemšanu, paziņojot, ka visa aizvadītā nedēļa pagāja šīs uzvaras zīmē. Aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu atklāti meloja, ka krievu zaudējumi šajā operācijā bijuši niecīgi. Pretēji tam ISW eksperti norāda, ka Avdijivkas ieņemšanā, iespējams, gāja bojā vairāk krievu karavīru nekā visā PSRS-Afganistānas karā. “Krievijas karaspēks ir pārņēmis iniciatīvu visā militāro operāciju teātrī, veicot uzbrukumus un gūstot panākumus, taču pašlaik šie panākumi ir ierobežoti un maksā ļoti dārgi,” raksta ISW.
Savukārt laikraksts “The Guardian” ziņo par kara sludinātāja, emuāru autora Andreja Morozova izdarīto pašnāvību pēc sašutuma par viņa ierakstu, kurā Morozovs apgalvoja, ka Avdijivkas ieņemšanas laikā Krievijas armija zaudēja 16 000 karavīru.
Morozovs, kurš pazīstams ar pseidonīmu “Murz”, bija ultranacionālistisks komentētājs, kurš 2014.gadā karoja kopā ar Krievijas atbalstītajiem separātistiem Ukrainas austrumos un piedalījās Krievijas pilna mēroga iebrukumā 2022.gadā. Morozovs svētdien rakstīja saviem 120 000 sekotāju, ka Krievija vairākus mēnešus ilgās Avdijivkas ieņemšanas laikā zaudēja 16 000 karavīru un 300 bruņu vienības. Ieraksts izpelnījās smagu kritiku no augstākajiem Krievijas propagandistiem, kuri apsūdzēja emuāra autoru “Krievijas aizsardzības ministrijas apmelošanā”.
Krievi Avdijivkas ieņemšanu pasniedza kā ārkārtīgi svarīgu stratēģisku panākumu, lai gan Rietumu militārie analītiķi norāda, ka tas ir tikai taktisks sasniegums, kura nozīmi nevajadzētu pārspīlēt. Militārais “eksperts” Igors Korotčenko saistībā ar Avdijivkas ieņemšanu Putina kā karavadoņa spējas salīdzināja ar Staļina spējām uzvarēt Otro pasaules karu. Viņš arī uzsvēra, ka Rietumi esot pesimisma pārpilni, jo visiem esot skaidrs, ka Krieviju sakaut neizdosies. Protams, ka propagandisti Avdijivku pasniedza kā tikai pirmo bezdelīgu turpmāko uzvaru virknē.
Tajā pašā laikā ISW analītiķi raksta, ka nav skaidrs, vai Krievija arī turpmāk spēs veikt uzbrukuma operācijas tādā pašā līmenī. Ziņojumā teikts, ka Ukrainas spēki, neraugoties uz vispārējo kara nogurumu un bažām, ka ASV pārtrauks militāro palīdzību Kijivai, turpina prasmīgi karot, izmantojot bezpilota lidaparātus, artilēriju, tankus un citus ieročus.
Diemžēl, kā norāda eksperti, Krievija papildina savus spēkus tādā tempā, kas aptuveni atbilst zaudējumu līmenim, tādējādi spējot Krievijas spēkiem regulāri sūtīt papildinājumus vienībām, kuras vada ofensīvu, un pastāvīgi rotēt karaspēku operatīvajā līmenī. Tajā pašā laikā Ukrainai joprojām ir ļoti nepieciešamas ieroču piegādes no Rietumvalstīm, jo īpaši ASV. “Tikai ASV ir resursi, lai dotu Ukrainai to, kas tai šobrīd visvairāk nepieciešams. Ja ASV galu galā pārtrauks sniegt [Ukrainai] palīdzību, situācija patiešām var kļūt ļoti nopietna,” uzsver domnīca.
Krievijas uzvara būtu Rietumu izvēle
Sākoties kara trešajam gadam, domnīca “Carnegie Endowment for International Peace” uzsver, ka Krievijas sāktais karš, pretēji Kremļa apgalvotajam, bija absolūta šīs valsts izvēle un nav neviena strukturāla vai vēsturiska faktora, kas karu būtu padarījis par neizbēgamu. “Tā ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina asiņaini draudīga rīcība. Jā, lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju viņu atbalsta. Jā, Putina diktatūrai mājās ir bijusi pieaugoša atkarība no Krievijas noziedzīgās un vardarbīgās uzvedības ārvalstīs. Bet nekas no tā nebija neizbēgams vai nepieciešams,” norāda eksperti.
Tas ir tieši pretēji Kremļa retorikai, ka iebrukums Ukrainā esot bijis Krievijas drošības jautājums, jo Ukraina esot gatavojusies karam ar Krieviju. Tāpat atziņa, ka iebrukums Ukrainā nebija nepieciešamība, bet Kremļa izvēle, apgāž visas krievu vaimanas par to, ka viņiem bija jāaptur astoņus gadus ilgušais “genocīds” pret krievvalodīgajiem Donbasā. To, ka ukraiņi Donbasā būtu pārkāpuši kādas starptautiskās normas vai tiesības, neapstiprina neviena starptautiska cilvēktiesību organizācija. Tikmēr par Krievijas veiktajiem kara noziegumiem ir savākti neskaitāmi pierādījumi un starptautiskā Krimināltiesā Hāgā pat ir izdevusi Putina aresta orderi.
Vienlaikus “Carnegie Endowment for International Peace” analītiķi atgādina, ka “pārāk daudzi Rietumos – pat tie, kas turpina atbalstīt Ukrainu, – ir aizmirsuši, cik būtiska ir Krievijas sakāve Eiropas drošībai un netieši arī visu cilvēku drošībai pasaulē, lai tos pasargātu no agresijas kariem. Pārāk daudzi amerikāņi – pat tie, kas joprojām seko distopiskajam farsam par ASV Kongresa uzvedību un funkcijām, – ir samierinājušies ar iekšpolitiskajām nesaskaņām, kas izmanto ārpolitikas prioritātes tādā veidā, kas vājina mūsu stāvokli pasaulē un rada citus konfliktus, kas apdraud ASV intereses”.
Tādējādi starptautiskie politikas un militārie analītiķi uzsver: ja Krievija uzvarēs, tā būs Rietumu izvēle. Tādēļ par ASV palīdzību Ukrainai domnīca raksta, ka “neatkarīgi no tā, vai tiks pieņemts likumprojekts [par atbalstu Ukrainai] vai nē, Kongress veidos vēsturi. Jautājums ir tikai par to, vai šī vēsture būs cēla vai apkaunojoša. Tas, ka uz Putina neģēlīgajām izvēlēm nav pietiekami atbildēts, ka tās nedrīkst definēt starptautiskās politikas normas un praksi, ir gan morāla traģēdija, gan bīstama attīstība starptautiskajā politikā”.
