LETA
Aizvadītās nedēļas Krievijas propagandas vēstījumus tikpat lielā mērā kā pateiktais, raksturo arī noklusētais. Ja par pateikto, tad gan ziņās, gan propagandas raidījumos 99 % laika aizņēma Izraēlas un teroristiskā grupējuma “Hamās” karš, kurā Krievija sevi pozicionē kā nevainīgo palestīniešu civiliedzīvotāju aizstāvi un nodarbojas ar atklātu Izraēlas “dēmonizēšanu”, uzsverot, ka šī valsts veic kara noziegumus.
Savukārt par Ukrainu tika ziņots tikai tas, ka tās “dziesma ir nodziedāta”, Rietumi to ir pametuši, jo visa palīdzība aizies tikai Izraēlai, un par Ukrainu vispār var aizmirst. Tam par pierādījumu krievi izmantoja nesenos Ungārijas premjera Viktora Orbāna un Slovākijas premjera Roberta Fico izteikumus par palīdzības sniegšanas pārtraukšanu Ukrainai. Tāpat krievi arī ļoti patvaļīgi interpretēja ASV Pārstāvju palātas spīkera amatā ievēlētā Republikāniskās partijas pārstāvja Maika Džonsona nozīmi. Proti, pēc Kremļa ideologu domām, tas nozīmējot to, ka ASV palīdzība Ukrainai sarukšot un būšot ļoti nenozīmīga.
Par nepateikto – aizvadītajā nedēļā nebija neviena “vojenkora” ziņojuma no frontes Ukrainā, par kara gaitu tika atražoti tikai vecie vēstījumi, ka Ukrainas armija noasiņo un tās spēki tūlīt izsīkšot. Krievi pat nepieminēja kaujas pie Avdijivkas, par kurām ASV domnīca “Kara pētījumu institūts” (ISW) ziņoja, ka krievi tur zaudējuši daudz vairāk tehnikas nekā Vuhledarā. Jāpiebilst, ka ISW eksperti uzskata, ka lielie kara tehnikas zaudējumi Avdijivkā ilgtermiņā vājinās krievu uzbrukuma spējas.
Interesanti, ka par palestīniešu teroristiskā grupējuma “Hamās” pārstāvju vizīti Krievijā tika ziņots, ka tāda ir notikusi un tās laikā tika pārrunāta Krievijas pilsoņu, kas nonākuši “Hamās” gūstā, atbrīvošana, taču netika parādīts neviens sižets no “Hamās” pārstāvju tikšanās ar Krievijas amatpersonām. Ziņu raidījumos par “Hamās” ierašanos Krievijā ziņots netika, to pieminēja (bez vizuāliem materiāliem) tikai raidījumos “60 minūtes” un “Vakars ar Vladimiru Solovjovu”, liekot uzsvaru uz to, ka tas viss ir absolūti leģitīmi, jo Krievija atbildīgi cenšas panākt savu pilsoņu atbrīvošanu.
Tāpat svētdienas vakarā lielajā ziņu raidījumā netika pieminēti notikumi Dagestānas galvaspilsētas Mahačkalas lidostā, kur satrakojies antisemītiski noskaņots pūlis sagaidīja lidmašīnu no Telavivas, meklējot Izraēlas pilsoņus, lai ar tiem izrēķinātos.
Likumsakarīgi un pašsaprotami, ka Krievijas televīzijas klusēja par ASV izlūkdienestu ziņoto, ka Maskavas spēki Ukrainā izpilda nāvessodu krievu karavīriem, kuri nepakļaujas pavēlēm. “Mums ir informācija, ka Krievijas armija faktiski ir izpildījusi nāvessodu karavīriem, kuri atsakās izpildīt pavēles,” preses brīfingā Vašingtonā sacīja ASV Nacionālās drošības padomes pārstāvis Džons Kērbijs, piebilstot, ka “mums ir arī informācija, ka Krievijas komandieri draud sodīt ar nāvi veselas vienības, ja tās mēģinās atkāpties no Ukrainas artilērijas uguns”.
Krievi dēmonizē Izraēlu
Visu aizvadīto nedēļu propagandisti rāvās vaiga sviedros, lai diskreditētu Izraēlu, pasludinot to par kara noziedznieci. Vienlaikus paši sevi krievi iztēloja par “visu pazemoto un apvainoto” aizstāvjiem. Faktiski, runājot par Izraēlas karu, krievu ideologi atsaucās tikai uz arābu avotiem, tāpat kā pilnīgi patiesa tika minēta Gazas varas iestāžu, kas visas ir “Hamās” kontrolē, sniegtā informācija par Gazā bojā gājušajiem civiliedzīvotājiem.
Saistībā ar karu Ukrainā, kur Krievijai ir vitāli svarīgi Izraēlas sīvākās ienaidnieces Irānas piegādātie ieroči, nav pārsteigums, ka Krievija uzstājas kā palestīniešu aizstāve. Turklāt pašreizējā ģeopolitiskajā pretstāvē skaidrs, ka Krievijai ir sevi jāpozicionē atšķirīgi no Rietumiem, īpaši no ASV, un jāņem vērā tas, ka arābu valstis ir tās, kuras Krievija redz kā savus sabiedrotos.
Tajā pašā laikā krievi noklusē to, ka gan ASV, gan Eiropas valstis atkārtoti ir iestājušās par humanitāro pauzi uzbrukumos Gazas joslai, lai varētu evakuēt civiliedzīvotājus.
Izraēlas kara starptautiskajā kontekstā un tā ietekmē ne tikai uz Tuvo Austrumu reģionu, bet visu pasauli jāņem vērā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktora Jāņa Sārta teiktais, ka tas lielā mērā ir ideoloģisko naratīvu karš. Proti, kura puse būs veiksmīgāka ideoloģisko vēstījumu kaujas laukā. Kā uzsvēra Sārts, situāciju sarežģī tas, ka atšķirībā no Krievijas iebrukuma Ukrainā, kas no starptautisko likumu viedokļa ir vērtējams tikai melnbaltās labā un ļaunā kategorijās, uz gadu desmitiem ilgušo Izraēlas un palestīniešu konfliktu nav iespējams melnbalts skatījums. Tāpat Rietumu attieksme pret Izraēlas uzbrukumu Gazai ir sarežģīta. Proti, tiek atzīts, ka Izraēlai ir tiesības sevi aizstāvēt un “Hamās” ir jāiznīcina, tajā pašā laikā pastāv bažas par Gazas civiliedzīvotāju likteni. Kā rakstīja “New York Times” komentētājs Tomass Frīdmans, kurš pats ir ebrejs, uz ebreju bērnu noslepkavošanu nevar atbildēt ar palestīniešu bērnu slepkavībām.
Šajā ideoloģiskajā sadursmē, kur Rietumvalstu līderi nebaidās runāt par situācijas sarežģītību, krievi visu ir vienkāršojuši līdz trīskāju ķeblīša līmenim – Izraēla ir sliktā, kas iznīcina palestīniešu civiliedzīvotājus, savukārt Krievija ir “labā”, kas aizstāv nevainīgos upurus, jo ir “humānākā” valsts pasaulē.
Tāpat krievi apgalvo, ka Rietumi ar ASV priekšgalā “kurina karu”, jo ANO Drošības padome ir noraidījusi Krievijas rezolūciju par pamieru. Kā atbildi uz to Krievija noraidīja ASV rezolūciju. Laikraksts “Washington Post” raksta, ka galvenā atšķirība starp abām rezolūcijām bija tā, ka amerikāņi pieprasīja humānās pauzes Gazā, kas ļautu ieplūst palīdzībai šajā teritorijā, kā arī dotu iespēju evakuēties civiliedzīvotājiem. Savukārt krievi prasīja pamieru, kas Izraēlai, protams, ir nepieņemami.
Aleksandra Apelberga, Izraēlas ziņu izdevuma “Detaly” redaktore, “The New York Times” norādīja, ka “Krievija cenšas parādīt, ka Rietumu plāns to izolēt pēc iebrukuma Ukrainā ir izgāzies un ka tai ir svarīga loma”. Saskaņā ar Apelbergas teikto Krievijai praktiski nav reālu sviru, kas ļautu Maskavai ietekmēt situāciju, taču ar savu nostāju tā vēlas paaugstināt savu prestižu arābu pasaulē. Laikraksts arī atgādina, ka Krievija nekad nav atzinusi, ka “Hamās” būtu teroristisks grupējums.
Runājot par krievu vēstījumiem saistībā ar Izraēlas karu, īpašu cinisma virsotni sasniedza propagandists Vladimirs Solovjovs, kurš apgalvoja, ka Krievija nekad neatbalstīs kolektīvo atbildību, ko it kā dara Izraēla, kas par “Hamās” noziegumiem liek maksāt visiem Gazas civiliedzīvotājiem. Lai pierādītu savu taisnību, Solovjovs pieminēja Krievijas iebrukumu Čečenijā, minot, ka karā pret čečenu terorismu Krievija nekad neesot izmantojusi kolektīvās atbildības principu un esot saudzējusi katra čečenu civiliedzīvotāja dzīvību. Ikvienam, kurš ir lasījis kādu Annas Poļitkovskas grāmatu par Čečenijas karu, vienkārši aizsitas elpa par tik klajiem un nekaunīgiem Gebelsa stila meliem.
Vērts pieminēt, ka svētdienas vakarā raidījumā “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” izcēlās kaismīgu kliedzienu apmaiņa starp raidījuma vadītāju, kurš nosodīja Izraēlu, un raidījuma dalībnieku, Izraēlas slepenās aģentūras “Nativ” kādreizējo vadītāju Jakovu Kedmi, kurš, protams, savu valsti aizstāvēja. Jāatzīst, ka Solovjovs Kedmi pārkliedza.
Meli par Rietumu novēršanos no Ukrainas
Līdztekus stāstam par humāno Krieviju, kas iestājas par palestīniešu civiliedzīvotājiem, propagandisti aktīvi proponēja, ka Rietumos Ukraina visiem ir apnikusi un to neviens vairs negrib atbalstīt. Pirmās bezdelīgas šādai notikumu gaitai esot Ungārijas premjera Viktora Orbāna un Slovākijas premjera Roberta Fico nostāja.
Krievi arī pašsaprotami līksmoja par jauno ASV Pārstāvju palātas spīkeri Maiku Džonsonu, kurš tūdaļ apturēšot ASV palīdzību Ukrainai. Tā gan lielā mērā ir propagandistu vēlmju domāšana. Taisnība gan ir tajā, ka Džonsons dienu pēc iecelšanas jaunajā amatā telekompānijai “Fox News” pauda, ka nav pareizi palīdzību Ukrainai un Izraēlai skatīt kopējā atbalsta paketē 106 miljardu dolāru eiro apmērā. Tāpat pēc Džonsona ievēlēšanas spīkera amatā preses konferencē uz žurnālista jautājumu, vai viņš atbalstīs palīdzības sniegšanu Ukrainai, Džonsons atbildēja, ka viņš par politiku nerunās. Preses konferencē jaunievēlētais spīkers uzsvēra, ka ASV ir kopā ar savu sabiedroto Izraēlu, taču Ukrainas karu nepieminēja ne ar vienu vārdu. Tās, protams, nav labas ziņas.
Tajā pašā laikā Atlantijas padomes Eirāzijas centra prezidents Endrjū D’Anjēri radio “Brīvā Eiropa” uzsvēra, ka, lai arī Džonsona nostāja var apgrūtināt atbalsta paketes, tostarp arī Ukrainai, pieņemšanu Kongresā, tomēr viņa spēkos nav vienpersoniski to apturēt. Jāpiebilst, ka tās pašas dienas vakarā, kad notika preses konference, Džonsons pārliecinoši atbalstīja Kijivu, paziņojot, ka Maskavas iebrukums “rada nacionālās drošības draudus visiem Rietumiem”.
D’Anjēri arī radio “Brīvā Eiropā” sacīja, ka joprojām nav skaidrs, vai Džonsonam izdosies panākt atbalsta paketes Ukrainai un Izraēlai nodalīšanu, jo Džonsons nebūtu varējis iegūt spīkera amatu, ja nebūtu atradis kompromisu ar mērenākajiem republikāņiem, kuri atbalsta palīdzību Ukrainai.
Klusē par ukraiņu pretuzbrukumiem
Pretēji krievu apgalvotajam, ka ar Ukrainu ir cauri, pagājušajā nedēļā žurnālā “Foreign Policy” lasāms raksts “Ukrainas pretuzbrukums ir veiksmīgāks, nekā jūs domājat”. Rakstā norādīts, ka pēdējo mēnešu laikā Ukraina ir guvusi virkni pārsteidzošu uzvaru Krimā un ap to, tostarp veicot raķešu triecienus pa Kerčas šauruma tiltu un vairākus pārdrošus uzbrukumus pašai Melnās jūras flotei, kas būtiski ietekmēja Krievijas spēju darboties pussalā un Melnās jūras rietumos.
“Ukrainas bruņotie spēki ir pierādījuši, ka spēj ātri un ienaidniekam postoši iekļaut savā arsenālā jaunu aprīkojumu – gan pašmāju jūras dronus, gan angļu un franču piegādātās raķetes. Ja Rietumu valdības vēlas redzēt vairāk panākumu kaujas laukā, laba lieta, ar ko sākt, būtu nodrošināt Ukrainai vairāk un lielāka darbības rādiusa raķešu, lai turpinātu liegt Krievijai brīvību pārvietoties Krimā. Jebkurā gadījumā Rietumu analītiķiem vajadzētu pārtraukt koncentrēties tikai uz sauszemes karu un šos ievērojamos Ukrainas sasniegumus ievietot kontekstā, ko viņi ir pelnījuši. Pretējā gadījumā argumentēt par labu Kijivas nodrošināšanai ar ieročiem, kas tai nepieciešami, lai atbrīvotu tās teritorijas, būs grūtāk, nekā tas varētu būt,” raksta “Foreign Policy”.
Tajā pašā laikā virkne citu Rietumu mediju atzīst, ka Kijivas pretuzbrukums nav bijis tik veiksmīgs, kā sākotnēji tika cerēts, vienlaikus eksperti atzīst, ka tajā liela daļa vainas jāuzņemas pašiem Rietumiem, kas Ukrainai jau daudz savlaicīgāk un lielākos apjomos varēja piegādāt nepieciešamos ieročus.
