LETA
Krievijas prezidenta Vladimira Putina vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos un Saūda Arābijā un ASV Republikāņu partijas senatoru balsojums pret palīdzību Ukrainai bija divi galvenie temati aizvadītās nedēļas Krievijas propagandas raidījumos. Tos pavadīja neiztrūkstošie vēstījumi, ka Ukraina ir teju, teju sakauta.
Vienlaikus nevar nepamanīt, ka jau labu laiku propagandisti sabiedrību gatavo gaidāmajām Krievijas prezidenta vēlēšanām 2024.gadā. Uzsvērti bieži tiek rādīti sižeti par Putina ārpolitiskajām un iekšpolitiskajām aktivitātēm. Visai cinisks bija sižets par Putina tikšanos ar kritušo krievu karavīru mātēm, kurā mātes ar asarās aizžņaugtu balsi teju pateicās par dēlu iespēju krist varoņa nāvē “svētajā” karā.
Tāpat plaši tika atspoguļots Krievijas okupētās Doneckas Tautas padomes spīkera Artjoma Žogas lūgums visu Doneckas iedzīvotāju vārdā Putinam balotēties nākamā gada prezidenta vēlēšanās. Propagandisti uzsvēra, cik tas ir zīmīgi, ka tieši “jaunpievienotās republikas” pirmās vienbalsīgi ir paudušas atbalstu Putinam. Krievijas opozīcijas izdevums “Meduza” raksta, ka Putina atkārtota kandidēšana vēlēšanās tiek leģitimizēta ar Žogas un Doneckas starpniecību. Tā teikt, ja jau jaunpievienotās teritorijas prasa…
Karš iegūst reliģisku nokrāsu
Līdz šim vēstījumiem par Krievijas karu Ukrainā klātesoša ir bijusi ideoloģiskā komponente, uzsverot Krievijas misionāra lomu, glābjot pasauli no jauna “brūnā mēra”, kurš jau pārņēmis Ukrainu. Tāpat vienmēr tiek uzsvērts, ka karš ar Ukrainu un Rietumiem ir par vērtībām, kurā Krievija aizstāv kristīgo civilizāciju un tradicionālo morāli, iestājas par daudzpolāru pasauli, kurā nav vietas ASV hegemonijai un koloniālismam. Proti, Krievija sevi pozicionē kā “brīvās pasaules”, kuru veido autoritāras diktatūras, aizstāvi.
Pagājušajā nedēļā karam tika pievienota arī reliģiskā komponente. Proti, raidījumā “Vakars ar Vladimiru Solovjovu” Solovjovs 40 minūtes tiešajā ēterā sarunājās ar čečenu specvienības “Ahmat” komandieri Apti Alaudinovu, kuru Solovjovs nodēvēja par globāla mēroga reliģiozu domātāju. Alaudinovs sevi pozicionē kā īstenticīgu musulmani, kurš Allāha vārdā karo par Krieviju pret sātaniskajiem Rietumiem.
Alaudinovs uzsvēra, ka Krievija nekaro nedz par zemi, nedz resursiem, bet tas ir reliģiozs svētais karš, kurā Krievija karo Dieva pusē pret sātaniskajiem Rietumiem. Līdz ar to Alaudinovs atražo krusta karu retoriku apvienojumā ar “Gott mit uns” (“Dievs ar mums”) – frāzi, kuru plaši izmantoja heraldikā Prūsijā un vēlāk vācu militārpersonas laikā, kas aptver Vācijas impēriju, Veimāras Republiku un nacistisko Vāciju. Alaudinova ieskatā Krievija cīnās par Dieva iedibinātās pasaules kārtības aizstāvēšanu un karu Ukrainā jau esot pareģojuši Svētie raksti, ar to domājot Korānu. Faktiski Alaudinovs savā militārajā formastērpā ar ordeņiem pie krūtīm, klāstot par svēto karu, absolūti atgādināja kādas teokrātiskas diktatūras, piemēram, Irānas, armijas virsnieku, kurš reliģiozā fanātismā sola sakaut neticīgos.
Alaudinovs arī nemitīgi uzsvēra, ka Putins ir veiksmīgs armijas virspavēlnieks, kura gudrajā vadībā armija izcīna savas uzvaras. Pēc Rietumu sakaušanas jaunajā pasaules iekārtā Krievija būšot vadošā valsts, kas apvienošot visu brīvo pasauli. Tas, protams, atgādina islāma fundamentālistu sapni par Vispasaules kalifāta izveidi.
Meklē attaisnojumu vēsturē
Līdztekus ar jaunu intensitāti tiek vēstīts par Ukrainu kā teroristisku valsti, taču nu tam pamatojums tiek meklēts vēsturē, lai pierādītu, ka terorisms Ukrainā ir vēsturiski iekodēts un tai neatņemami piemītošs. Proti, atkal un atkal tiek atražots vēstījums par fašistiskajiem banderoviešiem, un odiozais politologs Vitālijs Tretjakovs pat pauda, ka tā bija Ņikitas Hruščova politiskā kļūda atbrīvot Staļina laikā ieslodzītos ukraiņu “fašistus”, jo tie esot ideoloģiski saindējuši visu sociālistisko padomju Ukrainas republiku.
Savukārt propagandists Dmitrijs Kiseļovs svētdienas vakara lielajā nedēļas ziņu apskatā veltīja plašu sižetu “ukraiņu terorismam” un tā vēsturiskajai izcelsmei, apgalvojot, ka Ukraina nekad pilnībā nav atbrīvojusies no Banderas ietekmes.
“Putina režīms šodien būtībā ir hibrīda totalitārisma veids, kas apvieno nobriedušu autoritārismu ar totalitārajām praksēm. Šis modelis prasa zināmu pašpamatošanu. Politiskā sistēma var labāk apliecināt sevi un savu pastāvēšanas iemeslu, ja tā var atrast pareizos vārdus, lai aprakstītu tās radīto ideoloģisko realitāti. Jo bargāks režīms, jo bargāki vārdi. Jo vairāk tiek ieviestas represīvas prakses, jo aktīvāk vara izgudro un ievieš sabiedrības apziņā savas ideoloģijas pamatelementus,” norādīts ietekmīgās starptautiskās domnīcas “Carnegie Endowment for International Peace” rakstā “Asinis un tērauds: kā nacionālistiskais imperiālisms kļuva par Krievijas valsts ideoloģiju”.
Minētā nepieciešamība totalitāram režīmam sevi leģitimizēt sabiedrības acīs arī nosaka propagandistu pūles Krievijā notiekošajam piešķirt reliģiozu, vērtībās balstītu nokrāsu, pūloties pierādīt, ka upuri nav veltīgi, jo tie ziedoti uz “Tēvzemes un Dieva altāra”.
“Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs Krievijas plašā iebrukuma Ukrainā priekšvakarā 2022.gada februārī paziņoja, ka Putinam ir trīs padomnieki: Ivans Bargais, Pēteris Lielais un Katrīna Lielā. Tomēr ir maz pierādījumu tam, ka Putins ļoti daudz būtu piekritis šo slaveno personu ambīcijām valsts modernizēšanā. Runājot par viņu represīvajām iezīmēm, Putins ir tikai asimilējis Pētera I frāzi par senču krievu zemju “atgriešanu un nostiprināšanu”. Patiesību sakot, Putinam ir tikai viens padomnieks: padomju diktators Josifs Staļins,” norāda domnīca.
Putina “triumfs” Tuvajos Austrumos
Vispārākajā pakāpē visu aizvadīto nedēļu tika vēstīts par Krievijas prezidenta vizīti Apvienotajos Arābu Emirātos un Saūda Arābijā, uzsverot, ka Putins esot sagaidīts teju kā karaliskā persona un F16 iznīcinātāji esot debesīs zīmējuši Krievijas karoga krāsas. Lielākais ieguvums no vizītes propagandistu interpretācijā, vienkāršoti runājot, ir “iekabināšana Rietumiem”. Proti, Kremļa ideologi nemitējās uzsvērt, ka Putina vizīte abās minētajās valstīs esot pazemojums ASV prezidentam Džo Baidenam, jo gan Apvienotie Arābu Emirāti, gan Saūda Arābija līdz šim tika uzskatītas par ASV sabiedrotajām reģionā. Tāpat tas esot apliecinājums tam, ka Rietumi esot izgāzušies vēlmē izolēt Krieviju no pārējās pasaules.
Savukārt Rietumu mediji savos vērtējumos par Krievijas draudzību ar abām Tuvo Austrumu valstīm ir visai skeptiski. “Maz ticams, ka Putina centieni nesīs augļus, lai mudinātu Apvienotos Arābu Emirātus un Saūda Arābiju doties Krievijas virzienā. AAE un Saūda Arābijas valdības, tāpat kā daudzas to arābu kolēģes šajā reģionā, bauda dziļi iesakņojušās finanšu, tehnoloģiskās, ekonomikas, tirdzniecības, investīciju un, vēl jo vairāk, drošības attiecības ar ASV. Krievija nekādā gadījumā nevar darboties kā uzticama aizstājēja. Neraugoties uz savu neapmierinātību, Abū Dabī un Rijāda līdz šim nav praktiski izteikušas savus iebildumus Vašingtonai. Tie lielākoties bijuši retorikas līmenī,” raksta Austrālijas Stratēģiskās politikas institūts.
Savukārt domnīcas “Eirāzijas grupa” analītiķis Greims Tompsons izdevumam “Business Insider” ir norādījis, ka “tādas valstis kā Saūda Arābija un AAE uzturēs oportūnistiskas attiecības ar Krieviju, taču uzmanīsies, lai to ekonomiskās attiecības ar Maskavu nepārkāptu ASV sankcijas, ņemot vērā to, cik svarīgas joprojām ir to attiecības ar Vašingtonu”.
“Business Insider” galvenais secinājums par Putina vizīti ir šāds: tā bija galvenokārt domāta tam, lai signalizētu Rietumiem, ka, neskatoties uz to sankcijām saistībā ar karu pret Ukrainu, Krievijai joprojām ir bagāti un uzticami partneri. Vizīte arī bija paredzēta tādēļ, lai parādītu Krievijas sabiedrībai, ka Maskavas uzbrukums Ukrainai ir pamatots, jo kritika par šo rīcību galvenokārt nāk no Rietumu valstīm, kuras, pēc Kremļa domām, vēlas iznīcināt Krieviju, nevis no valstīm, kurām ir tādas pašas tradīcijas, sociālās vērtības un autoritāra pieeja pārvaldībai kā Maskavai.
Līksmība par republikāņiem
ASV Republikāņu partijas senatoru nobloķēto palīdzību Ukrainai Kremļa propagandisti pasludināja par savu uzvaru, to sasaistot ar izmaiņām ASV imigrācijas politikā. Lai gan tā ir tikai republikāņu nostāja, kuru ASV prezidents Džo Baidens ir nosaucis par politisko šantāžu, Krievijas galma politologi steidza paziņot, ka Ukraina Rietumiem esot kļuvusi nevēlama un toksiska. Propagandisti paziņoja, ka ASV Ukrainu ir pametuši novārtā. “Raidījuma “60 minūtes” vadītājs Jevgeņijs Popovs ar neslēptu gandarījumu paziņoja, ka “Ukraina tagad atrodas agonijā” un ir “grūti iedomāties lielāku pazemojumu”. Savukārt otra raidījuma vadītāja Olga Skabejeva piebilda: “Labi darīts, republikāņi! Viņi stāv stingri! Tas mums nāk par labu.”
Diemžēl šis ir temats, kur krieviem ir taisnība. Savu sarūgtinājumu par republikāņu nostāju ir pauduši daudzi starptautiskās sabiedrības domas veidotāji. Tā, piemēram, bijušais ASV vēstnieks Krievijā Maikls Makfols sociālajā tīklā “X” rakstīja: “Palīdzības bloķēšana Ukrainai ir dāvana Putinam un viņa sabiedrotajiem Pekinā un Teherānā. Autokrāti atbalsta viens otru.” Zviedru ekonomists un bijušais Atlantijas padomes vecākais līdzstrādnieks Pērs Anderss Aslunds norādījis, ka Ukrainas atbalstītājiem šis ir tumšākais brīdis kopš kara sākuma. Viņš uzsvēra, ka Republikāņi strādā Putina labā.
Ukraiņu izcelsmes ASV žurnāliste un Krievijas propagandas mediju monitoringa veidotāja Džūlija Deivisa rakstā izdevumā “The Daily Beast” norāda: “Republikāņu vēlme apdraudēt Ukrainas spēju sevi aizstāvēt sniedza pēkšņu stimulu sašļukušajai Krievijas propagandai, kas ir būtisks Putina kara centienu elements, kas tiek izmantots masu motivēšanai. Pēdējos mēnešos propagandistu retorika bija mainījusies no “kad mēs uzvarēsim” uz “ja mēs uzvarēsim”, atspoguļojot reālo situāciju. Ziemas iestāšanās radīja vēl papildu bažas. Republikāņi atgrieza prieku Putina drūmajiem propagandistiem, atdzīvinot viņu sapņus par to, kā viņi “sodīs” ukraiņus, kad Krievija uzvarēs.”
